Vismaz vienam cilvēkam Latvijā turpmāk zemeņu laiks ik gadu atgādinās kādu sasodīti dārgu kūku, kas rotāta tieši ar šīm ogām.
Vismaz vienam cilvēkam Latvijā turpmāk zemeņu laiks ik gadu atgādinās kādu sasodīti dārgu kūku, kas rotāta tieši ar šīm ogām.
Našķis ne vien maksājis amatu ministrei, dodot brīvu vaļu kaktusu pārstādīšanai, bet arī mazliet aktualizējis politiskās ētikas jēdzienu un atklājis pamatīgu politiskās virtuves biezputru.
Sākumā vieni kā pēc kodiena skābā ogā rauca sejas – sak, kā tā var, par valsts naudu svinēt dzimumdienu, bet otri ministri dēvēja par godasievu, kas tomēr pratusies no krēsla pa zemeņkūkas glazēto virsmu noslidināties pati. Tomēr – jo dziļāk mežā, jo vairāk koku, un, šķiet, neredzamo zemūdens pāļu vairāk, nekā spējam iedomāties.
Lai atceramies, kā premjers Ivars Godmanis tēvišķi rūca, ka “bez sekām tas nepaliks”, bet demisiju nepieņēma un apsprieda tālākos darbus. Eksministres partijas – “zaļzemnieku” – vadošā kliķe te metās “emocionālās krīzes” piemeklēto aizstāvēt, te atstāja lēmumu pieņemšanu viņas pašas ziņā.
Tomēr pagāja vien pāris dienu pēc nesmukuma uzpeldēšanas atklātībā, kad pēkšņi kā uz burvju mājienu sekoja gan demisija, neatklājot tās patiesos iemeslus, gan pilnīga aiziešana no politikas. Kā līdzīgos gadījumos ierasts, uzradās arī virkne sazvērestības teoriju par spiegu struktūru klātbūtni un kādas garas rokas stiepienu no Ventspils puses mežiem.
Vietā jautāt – ar ko īsti notikušais saistīts, ka bijusī ministre kļuvusi tik noslēpumaina? Kas pēkšņi lika mainīt viedokli politiskajai aizmugurei? Toties morāle skaidra – ja ne grābiens svešā (valsts) makā, elietām nebūtu jāmeklē jauns pārraugs. Vienkārša kā piesēdiens uz kaktusa.
