Gana ilgi un dikti sūkstījušies par neizturamajiem apstākļiem, Latvijas piena ražotāji – zemnieki – acīmredzot ķersies pie radikālākiem līdzekļiem.
Gana ilgi un dikti sūkstījušies par neizturamajiem apstākļiem, Latvijas piena ražotāji – zemnieki – acīmredzot ķersies pie radikālākiem līdzekļiem. Kā jau bija sagaidāms, viņi noraida Zemkopības ministrijas piedāvāto plāksteri – pašiem sākt piena ražošanas biznesa pārstrukturēšanu jeb, citiem vārdiem sakot, tagad steigšus ķerties pie jauna rūpala meklēšanas. Turklāt muļķīgākais šajā situācijā ir tas, ka gana daudz lauksaimnieku ar domu modernizēt piena ražošanu ņēmuši banku kredītus. Krītoties produkcijas iepirkšanas cenai, to atmaksa ir zem lielas jautājuma zīmes.
Situācijas absurds Latvijas izpildījumā vēl papildus ir tāds, ka zemnieku problēmas nekādi neatspoguļojas veikalu cenrāžos. Kāpēc notiek tā, ka samazinās piena iepirkuma cena, bet veikalā tā saglabājas augsta, līdz šim neviens nav spējis paskaidrot. Gan piena pārstrādātāji, gan tirgotāji uzskata, ka ir bez vainas, un biksta cits cita virzienā. Tikmēr piena ražotāji – zemnieki – nonākuši bankrota priekšā.
Šādā situācijā interesantāks paliek aicinājums piena produktus iegādāties no pašiem zemniekiem. Tāda prakse pastāvējusi kopš neatminamiem laikiem. Līdzīgi zemnieku ražoto produkciju var iegādāties visā civilizētajā Eiropā. Vien mūsu pārcentīgais birokrātu korpuss ar idiotiskiem noteikumiem šādu iespēju izskauda pilnībā. Par to varam pārliecināties kaut vai Jelgavas tirgū. Pirms dažiem gadiem piena paviljonā bija iegādājams izlejamais piens, krējums un biezpiens, tagad tur dzīvību velk pāris tirgotāju, kuru vitrīnās ir tieši tā pati produkcija, kas lielveikalos. Laiks tirgū būtu atgriezties pašiem piena ražotājiem.
