Nedaudz dusmojos uz otrās tūkstošgades astoto pavasari. Tas mani piemānījis!
Nedaudz dusmojos uz otrās tūkstošgades astoto pavasari. Tas mani piemānījis! Nē, ne savā viltībā, ko visbiežāk tam mēdz piedēvēt, jo, aizrāvušies ar pēkšņo saules un siltuma sprādzienu, daudzi dāvaniņā no varenā mistera saņem iesnas, angīnu un plaušu karsoni.
Šogad pavasaris pielavījies kā zaglēns, kuru neesmu paspējusi pieķert aiz rokas. Ja nebūtu gaismas invāzijas un tikai šim gadalaikam raksturīgās zili caurspīdīgās debess, šķistu, ka ir vēss un vējains rudens. Bet te – soli pa solītim, klusiņām uz pirkstu galiem tas atnācis ar krāsu spainīti rokā. Kā jau parasti, sākumā tas uztriepis tiem mazākajiem, kuriem izslieties vēl nav pieticis drosmes. Krūmi dabūjuši zaļo, ziedi – dzelteno, balto, zilo, sarkano un violeto, bet, kronis visam, ķirši un plūmes jau paspējuši ietīties sniegbalti rozīgajos plīvuros.
Pa kuru laiku tas noticis? Joņojošajās darba dienās, kad pienākums dzen pienākumu un stundas iekrīt kā melnajā caurumā, vai tumšajās naktīs, kas locekļus iekaļ dziļa miega važās un, modinātājam skanot, nepavisam nevēlas palaist vaļā? Katrā ziņā tas nav noticis manās sajūtās, kas spēj ar labpatiku un piekrišanu apzīmogot visu apkārt notiekošo. Tagad tas disonē tik ļoti, ka vēlos iesaukties: “Apturiet! Pagaidiet! Es netieku līdzi!” Lieku ātrumā, bet neizdodas. Šķiet, kaut kur pazudis sajūgs!
Mūžam mainīgie gadalaiki ar tikai sev raksturīgo atribūtiku, kas pieradina pie zināmas lietu kārtības, nav tikai fiziski notikumi – kadri acīm un piemērota drēbju kārta ķermenim. Tie vistiešākajā veidā iepinas dvēselē, veidojot attiecīgu enerģijas lādiņu. Ne velti lielākais dzīvotprieks pārņem vasarā, kad apkārt risinās dzīvības triumfs, pilnbrieds un piepildījums. Rudenī “kā tajā senā dziesmā” jārūpējas par savas “uguns atdzīvināšanu”, kad durvis noslēdz daudz svarīgu sajūtu un viegli padoties depresijas valdzinājumam. Savukārt ziema vienkārši jāiztur. Aukstums, saltie vēji un tumsa ir pārbaudījums, kas monotoni spiež uz dvēseli, bet pavasaris var to vērst uz labu.
Jau labu laiku šo puķu, smaržu un putnu vīru esmu gaidījusi ar nepacietību un ilgām, jo viņa valdīšanas laikā tik viegli padodas jauns sākums. Kā uz burvju mājienu pavasarī ir vienkārši pieradināt plānus, stratēģijas, idejas un motivāciju darboties visās dzīves jomās un lomās. Tomēr šogad kaut kas bremzē un pinas pa kājām. Vai to varēs izmainīt tikai saules siltums un zaglīgā vīra iznākšana no slēptuves? Pavasari, nemāni mani!
