Viktors Rezjapkins pirmssezonas kopsapulcē vienbalsīgi ievēlēts par FK «Jelgava» komandas kapteini.
Viktors Rezjapkins pirmssezonas kopsapulcē vienbalsīgi ievēlēts par FK “Jelgava” komandas kapteini
Sportisti mēdz būt dažādi – gan tādi, kam māte daba talantu ielikusi jau šūpulī, gan tādi, kam, lai sasniegtu noteiktu meistarības pakāpi, nepieciešams ieguldīt daudz cītīga un neatlaidīga darba. Ir individuālisti – spilgtas zvaigznes – un izteikti komandas spēlētāji. Ir arī tādi kā futbola kluba (FK) “Jelgava” pussargs Viktors Rezjapkins, kas, šķiet, apvieno pa daļiņai no visa.
Termins “veterāns” saistībā ar trīsdesmitgadnieku V.Rezjapkinu šķiet visai pārdrošs, tomēr fakti runā savu – FK “Jelgava” komandā viņš ir no pirmsākumiem 2004. gadā, kad tā izveidojās, apvienojoties Latvijas pirmās līgas čempionāta klubiem RAF un FK “Viola” (pirmajā sezonā gan mocīja traumas). Taču Viktors futbolu spēlē no desmit gadu vecuma.
Puisis no RAFa
Viktors ir puisis no RAFa, kas nozīmē – dzimis un audzis Jelgavā, kādreiz dižās rūpnīcas RAF mikrorajonā, mācījies 6. vidusskolā un kā ne viens vien laika, skolas un pagalma biedrs pirmās futbola zinības sācis apgūt pie fizkultūras (tā šo mācību priekšmetu dēvēja padomju laikos) skolotāja un vienlaikus futbola trenera Valērija Minaltas. Protams, ne visiem futbols kļuva par nopietnu aizraušanos kā V.Rezjapkinam.
“Kad treneris vaicāja, kurš grib būt vārtsargs, pacēlu roku,” stāsta Viktors, “tomēr jau pirmajā treniņā sapratu, ka tas nav priekš manis. Sāku spēlēt laukumā kā aizsargs.”
Uz jautājumu, vai futbolistam sporta gaitu pirmsākumos nav bijusi vēlēšanās līdzināties kādai zvaigznei, piemēram, Pelem vai varbūt Blohinam (līdzīgi kā tagadējie jaunie censoņi labprāt greznojas ar Ronaldo, Rivaldo vai Bekhema vārdiem uz muguras), Viktors atzīst, ka nekad nav bijis “fanāts” šādā nozīmē. Cita lieta, ka uz treniņiem gan gājis labprāt un bumbu dzenājis arī citā iespējamā un neiespējamā laikā ar savu skolasbiedru Antonu Bakaņinu (kādreiz populārs RAF futbolists – red.) pat astoņas stundas dienā, tā ka sāka ciest mācības skolā. Pret sliktām atzīmēm savukārt ļoti neiecietīgs bijis V.Minalta, tāpēc ne reizi vien sanākušas domstarpības līdz pat aizliegumam nākt uz treniņiem.
Viktors agrās jaunības laikus atceras labprāt, sevišķi, kad RAF, vēlāk arī Jelgavas jauniešu izlases sastāvā braukts uz turnīriem ne tikai Latvijā, bet arī Maskavā, Zviedrijā, Vācijā.
Bet jau 15 gadu vecumā Viktors RAF galvenās komandas (kas tolaik ieņem vadošās vietas virslīgā un piedalās arī Eiropas kausu turnīros) sastāvā dodas uz draudzības spēli Lietuvā. Sākas jauns posms V.Rezjapkina kā futbolista attīstībā. Protams, ne jau uzreiz izdodas nostiprināties RAF pamatsastāvā, seko periods pie trenera Sergeja Zaikina Ozolnieku otrās līgas komandā, tomēr tas jau ir pieaugušo, ne vairs jauniešu futbols.
Laikmetu griežos
Pēc 6. vidusskolas beigšanas Viktors sāk darba gaitas tajā pašā RAF tāpat kā daudzi vienaudži, kam domas par studijām nākas atlikt tālākā plauktā, jo kapitālistiskā ikdiena ir visai skarba. Labi, ka toreizējais rūpnīcas finanšu direktors Aleksandrs Petričenko ir liels futbola entuziasts un cenšas jaunos talantus paturēt savā redzeslokā, ļaujot iespējami nesāpīgāk savienot sportu ar elementāru iztikas līdzekļu pelnīšanu. Nekāds superprofesionālis, lai varētu pārtikt vien no futbola, V.Rezjapkins tolaik nav un, aizsteidzoties notikumiem priekšā, par tādu arī nekļūst.
Drīz RAF (gan rūpnīca, gan virslīgas futbola komanda) sāk pajukt, un treneris Viktors Ņesterenko ar iepriekšējās vienības kodolu 1997. gadā startē Latvijas virslīgā kā Rīgas komanda ar nosaukumu “Universitāte”. Pirmssezonas sagatavošanās posmu tur aizvada arī V.Rezjapkins, tomēr čempionātā nospēlē tikai vienu spēli, bet pamatsastāvā nenostiprinās. Atkal aktualizējas prozaiskais naudas pelnīšanas jautājums, un Viktors aizbrauc uz Vāciju. Ne kā futbolists. Nokļūst nelielā pilsētiņā Rottahā-Egernā, Bavārijā.
“Ceļš uz futbola laukumu”
“Ģimene, pie kuras nokļuvu, dzīvoja kalna virsotnē, līdz tai veda tikai trosu ceļš, un uzturēja viesnīcu. Visapkārt sniegs, strādāju dažādus darbus viesnīcā, un nekāda futbola. Pēc mēneša sniegs nokusa, un es pirmo reizi devos lejā. Šosejas malā ieraudzīju norādi “ceļš uz futbola laukumu” un gāju uz turieni. Sargs pateica, cikos būs treniņš,” tā Viktors atceras nedaudz fantastisko gadījumu, kā iekļuvis un sezonu nospēlējis Vācijas sestās labākās līgas (pavisam ir 12) komandā.
“Laikam biju tā noilgojies pēc futbola, ka laukumā viss veicās. Pēc sezonas biedri puspajokam mani atzina par komandas vēsturē labāko visu laiku un tautību spēlētāju,” turpina Viktors.
Viņam tomēr nācās atgriezties Latvijā, bet Vācijas avantūra ar to vēl nebija galā. Pēc “Daugavas” dublieros pavadītas sezonas un ne pārāk labas saprašanās ar treneri Igoru Kļosovu pienāca negaidīta vēstule no Vācijas – sak, tā un tā, krītam ārā, lūdzu, palīdzi!
“Aizbraucu. Sadzīves apstākļi bija nodrošināti, par to parūpējās kluba prezidents Francs Hafners (tagad, starp citu, Rottahas-Egernas pilsētiņas mērs), spēlēju, un komanda no sestās līgas neizkrita,” atceras V.Rezjapkins. Vēl vairāk, bija pārbaudes slaveno klubu Drēzdenes “Dinamo” un Brēmenes “Werder” dublieru sastāvos, bet nākamo, 2000. – 2001. gada sezonu, Viktors aizvadīja Vācijas ceturtās līgas komandā Drēzdenes
“Nord”.
Profesionālis nebūšu
“Tomēr sapratu, ka īsts profesionālis nebūšu, un atgriezos dzimtajā Jelgavā,” bez nožēlas secina V.Rezjapkins. Šeit viņš ir brigadieris firmā, kas uzstāda ventilācijas sistēmas, kaļ plānus par sava mājokļa būvi, bet četrreiz nedēļā dodas uz FK “Jelgava” treniņiem. Brīvdienās, protams, spēles, kuru vērošanā arvien izprotošāka līdzjutēja kļūst četrgadīgā meitiņa Vlada.
Valkā, kur FK “Jelgava” svētdien aizvadīs pirmo oficiālo sezonas spēli Latvijas kausa izcīņā, lielā attāluma dēļ viņa, visdrīzāk, nebūs, bet mājas spēlēs gan Viktors rēķinās ar vistuvāko cilvēku atbalstu.
***
FK “Jelgava” treneris Dainis Kazakēvičs:
Viktors nekad nav jāmudina vai kaut kā īpaši jāmotivē. Viņš vienmēr darbosies ar pilnu atdevi gan spēles laikā, gan treniņā, tādējādi būdams labs paraugs jaunajiem. Komandas līderis gan laukumā, gan ārpus tā. Neapšaubāma autoritāte, taču viņa ietekme neizpaužas ārējā skaļumā. Liela taisnīguma izjūta gan attiecībā pret citiem, gan sevi – ir arī ļoti paškritisks.
Kad viņu vienbalsīgi ievēlēja par kapteini, nebiju pārsteigts, komandai tas ir vislabākais variants.
