Kā šo datumu vērtēt no tagadējā skatpunkta, un kādēļ daļa sabiedrības šo dienu jau paguvusi piemirst.
Kā šo datumu vērtēt no tagadējā skatpunkta, un kādēļ daļa sabiedrības šo dienu jau paguvusi piemirst
Aļģimants Burba, Jelgavas Lietuviešu biedrības priekšsēdētājs:
Atavisms no komunistu laikiem
1990. gada 4. maijā atrados pie Augstākās Padomes ēkas īpašo brīvprātīgo kārtības sargu vienības sastāvā. Tas bija emocionāls, psiholoģisks pārdzīvojums, uztraucāmies, līdz pat pēdējam brīdim nezinājām, kas notiks tālāk. Bet tas, kas notika, bija loģisks politiskās situācijas atrisinājums. Tam tā bija jānotiek.
Raugoties no šodienas skatpunkta… Kāds viedais reiz sacījis, ka pēc uzvarētājiem nāk zagļi. Tik sarkastiski negribētu izteikties, taču problēmas ir, un situācija līdzīga arī, piemēram, Lietuvā un Igaunijā. Politiķi nākuši no mūsu vidus, tā ka tur būtiskākais ir cilvēciskais faktors. Zinu, ka daudzi “noliek” to vai citu politisko partiju, es to nedarīšu. Tajā pašā laikā varbūt Baltkrievijā tauta ar visu nedemokrātisko režīmu ir laimīgāka.
Cilvēkiem vajadzētu saprast, ka 4. maijam ir liela nozīme valsts vēsturē, ka tā ir pat svēta diena. Būdams sveštautietis, es Latviju uzskatu par savu pamāti, kas man devusi patvērumu.
Mārīte Sproģe, Jelgavas rajona slimnīcas valdes priekšsēdētāja:
Būtu labi tādus nemaz neievēlēt
šī diena Latvijai nozīmē ļoti daudz. Pirmā asociācija – brīvība, par ko vecāki daudz stāstījuši. Emocijas bija neatkārtojamas – pats galvenais, ka nu viss būs mums pašiem, nebūsim vairs “zem zābaka”, varēsim runāt savā valodā. Padomju laikos tomēr lielu daļu dokumentācijas vajadzēja kārtot un sapulces notika krieviski, tas bija diezgan apgrūtinoši.
Šodien tie, kuri strādā, sevi uzturēt var. Tomēr šķiet, ka daudzi latvieši kļuvuši bezspēcīgi, nevarīgi un izlaidušies. Paskatieties, piemēram, laukos – nav pat sava dārziņa pie mājas, dzīvo tikai no pabalstiem! Laikam esam ieslīguši otrā galējībā, kad tikai bļaujam un ejam ielās ar lietussargiem. Nezinu, kur ir tā vaina.
Ja 4. maiju cilvēki aizmirst, pieļauju, ka viņus interesē tikai nauda, varbūt nozīme arī tam, ka skolās par maz māca mūsu vēsturi. Daudzi neskatās televīziju, izņemot izklaidi, bet, iespējams, ka paši šo dienu par maz popularizējam.
Pēteris Baranovskis, pensionārs:
Ētikas lielākajai daļai politiķu navSavādi to sacīt, bet man toreiz no sajūsmas bira asaras. Pēc nozīmīgā Augstākās Padomes deputātu balsojuma aizbraucu uz Jelgavu, un šķita, ka pasaulei ir pilnīgi citas krāsas. No notikušā neko nenožēloju, un gan jau viss mums nostāsies savās vietās. Tiesa, tiklīdz aktīvie aizgāja, sākās netīras lietas. Ir vilšanās, bet rokas nav nolaidušās, aktīvi piedalos visās vēlēšanās. Varbūt pensiju grozījumus nevajadzētu atbalstīt, bet jāiet kaut vai aiz niknuma – ja redzi, ka ministram ir seši ar lielu naudu apmaksāti padomnieki! Tad jau laikam viņš ir stulbs! Ja ievēlēsim tādus pašus, būs traki. Taču ir jācer.
Jaunieši mūsdienās ir visai neaktīvi, arī pieaugušie. Neliela daļa par notiekošo varbūt interesējas, bet vairums, šķiet, iesaistījušies tikai naudas raušanā, un valsts karogs viņiem neko nenozīmē. Vēsturi acīmredzot māca nepietiekami, skolās ir “bardaks”, ja tā var pīpēt, lamāties. Un tur līdzvainīgi esam arī mēs paši. Bet gan jau būs labi, esmu optimists.
