Pareizāk būtu kritiskākajās Jelgavas ielās klāt jaunu asfalta kārtu, nevis «špaktelēt» bedres.
Pareizāk būtu kritiskākajās Jelgavas ielās klāt jaunu asfalta kārtu, nevis “špaktelēt” bedres
Tā kā ielu segums pilsētā jau nolaists līdz kliņķim, būtu nepieciešams ķerties pie kardinālākām metodēm par bedrīšu “lāpīšanu”. Tomēr pašvaldība vēl minstinās pieņemt lēmumu par jaunas asfaltbetona virskārtas uzklāšanu tajos posmos, kur ielāpi saklājušies cits uz cita un jau pie mazas satiksmes intensitātes segums brūk kopā.
Kā skaidro SIA “Kulk” valdes priekšsēdētājs Gunārs Bubulis, izmaksas bedrīšu “lāpīšanai” rēķina divos veidos. Ja šie darbi tiek veikti pēc pilnas tehnoloģijas, tas ir, bedri izfrēzējot regulārā formā, izpūšot to, izsmidzinot ar bituma emulsiju, piepildot ar asfaltbetona masu un to sablīvējot, no pašvaldības par paveikto iekasē 22,31 latu par kvadrātmetru (bez PVN). Savukārt, ja frēzēšana nenotiek, rēķinu veido izmantotās asfaltbetona masas daudzuma un darba izmaksas – 123 lati par tonnu.
“To pat nevar nosaukt par bedrīšu remontu, tā drīzāk ir situācijas glābšana,” piebilst “Kulk” vadītājs.
Jāmin, ka ar tonnu asfaltbetona, kuru “Kulk” iepērk no ceļu būvniecības sabiedrības “Igate” par 38,35 latiem, var aizdarīt apmēram septiņus kvadrātmetrus bedru.
Sūdzības neesot pamatotas
Ne viens vien pilsētas iedzīvotājs vērsies “Ziņās” ar sūdzībām par nekvalitatīvu bedrīšu “lāpīšanu”, kā arī pamanījis, ka dangas aizdara mitrā laikā, turklāt nereti pēc to izsmidzināšanas ar bitumena emulsiju asfaltu ieklāj tikai pēc vairākām stundām.
G.Bubulis šajos faktos neko sliktu nesaskata: “Bitumena emulsija ir uz ūdens bāzes, tādēļ nekas slikts nenotiek, pat ja tā nostāv vairākas stundas. Ieberot bedrē 160 grādu karstu asfaltu, emulsija atgūst savas sākotnējās īpašības.” Arī mitrums kvalitātei neskādējot, vienīgi bedri nedrīkst aizdarīt, ja tajā sakrājies ūdens.
Klupšanas akmens – nekvalitatīva būve
Tērvetes ielas un Kalnciema ceļa, kuras pelnīti varētu nosaukt par Jelgavas kritiskākajām ielām, bēdīgajam stāvoklim esot saprotams izskaidrojums – tās veidojot, izmantotas tā saucamās melnās šķembas, kas laika gaitā izjūk, tādējādi segums sēžas, par ko liecina arī horizontālās plaisas asfaltā. Līdzīgs liktenis gaidot arī tās brauktuves, kuru pamatos izmantotas nevis granīta, bet gan dolomīta šķembas. Diemžēl šādi būvētas daudzas pilsētas ielas.
Pēc uzņēmuma vadītāja aplēsēm, ik gadu izdodas saņemt tikai ceturto daļu summas, kas būtu nepieciešama ceļu remontiem, tādēļ, kāds tur brīnums, ka viss brūk kopā. “Dome vēl nav izlēmusi, vai piekrist mūsu piedāvājumam kritiskākajos posmos uzklāt jaunu asfalta virskārtu. Tā vismaz uz pāris gadiem izdotos situāciju uzlabot,” pārliecību pauž G.Bubulis. Padomju laikos normatīvajos aktos bijis noteikts – ja kvartālā uz brauktuves ir vairāk nekā desmit kvadrātmetru bedru, nepieciešams atjaunot asfalta segu.
Situācija daudz kur līdzīga
Konkurence pilsētas ielu apsaimniekošanā esot praktiski neiespējama, jo bedrītes jāsaremontē īsā laika posmā – parasti līdz Pilsētas svētkiem –, tādēļ vienlaikus darboties vairākās vietās spētu tikai milzīgs uzņēmums, kāda Latvijā nav. “Kulk” kā vienīgais pretendents uzvarēja pašvaldības aģentūras “Pilsētsaimniecība” rīkotajā konkursā, noslēdzot līgumu uz četriem gadiem, un pēc tam bijis spiests iegādāties modernu tehniku, lai darbus sekmīgi veiktu. Īsākā termiņā darboties pilsētas sakārtošanā nebūtu izdevīgi – atpelnīt pirkumu neizdotos.
“Ceļi visur ir slikti. Nerunāsim par Ventspili, kas izdarīja izrāvienu, paši zināt, kad un kā, un Rīgu un Jūrmalu, kurām tiek novirzīti ļoti lieli līdzekļi. Ventspilī situācija ir pavisam cita – tur ielu apsaimniekošana nav bizness, jo tehniku šo darbu veikšanai iegādājusies pašvaldība. Augšās – valdībai – neinteresē, ka grūti iet Jelgavai vai kādai citai pilsētai, jo viņi pārsvarā pārvietojas pa galvaspilsētas ielām,” filosofiskās pārdomās ieslīgst G.Bubulis.
