Aprakstītais notikums ir patiess. Iespējama neprecizitāte stāstījuma detaļās, personu vārdi mainīti.
Aprakstītais notikums ir patiess. Iespējama neprecizitāte stāstījuma detaļās, personu vārdi mainīti. Taču stāsta beigas ir pavisam reālas.
Vēl šobaltdien kaut kur dzīvo Aina – kāda vecāka kundze. Visu savu dzīvi viņa turējās pie kristīgiem uzskatiem, lūdza Dievu, godīgi strādāja, palīdzēja citiem. Personīgajā dzīvē Aina diemžēl bija kļuvusi vientuļa. Tas nebūtu nekas sevišķs, jo, kā rāda socioloģiskie pētījumi, apmēram trešā daļa pilsētas pensionāru dzīvo vieni. Jau ilgāku laiku Aina uz baznīcu negāja. Iespējams, tam par iemeslu bija kādas pārestības, nesaprašanās, kas ik palaikam vairāk vai mazāk piemeklē te vienu, te otru draudzi. Piepeši Aina uzzināja, ka viņas agrāko kolēģi Bertu smaga slimība nolikusi uz gultas. Sieviete uztvēra to kā aicinājumu kalpot savam tuvākajam un uzņēmās aprūpēt Bertu. Līdzīgi taču Aina būtu rīkojusies, arī būdama draudzē. Luterāņi to sauc par diakonijas darbu, katoļiem šādu misiju veic Marijas leģions. Kristiešiem ir daudz dažādu sociālās aprūpes formu.
Ainai jaunie pienākumi bija grūti, palielinājās ikdienas izdevumi, tomēr viņa neatteicās no šīs pienākumu nastas, ko pati sev bija uzlikusi.
Kādu dienu, kad viņa ar smagām somām, kurās atradās ēdiens un citas pirmās nepieciešamības lietas, devās savā palīdzības darbā, notika neparedzētais. Proti, iznākot no mājām, Ainu notrieca garāmbraucoša automašīna. Vairākas dienas viņa bezsamaņā gulēja reanimācijā, līdz beidzot pamodās. Tajā brīdī cietusī slimnīcas palātā ieraudzīja mācītāju. Viņš bija atnācis pie citas slimnieces. Taču Aina, saņēmusi spēkus, pamāja, lai mācītājs pienāk arī pie viņas. Sievietes lūpas čukstēja adresi, kurā bija palikusi aprūpējamā kolēģe, izskanēja piebilde: “Durvis ir vaļā.”
No negadījuma uz ielas bija pagājušas četras dienas. Visu šo laiku Berta mocījās viena. Nebija kas pienes ūdeni un ēdienu, nomaina pamperus – izdara pašu nepieciešamāko. Paldies Dievam, slimniece vēl bija dzīva.
Šis gadījums māca, ka ir svarīgi dzīvot ne vien ar Kristus ideālu sirdī, bet arī draudzes kopībā, plašākā savstarpējā atbildībā un mīlestības pilnā saistībā. Ja abas aprakstītās sievietes būtu saistītas ar draudzi, tāda bīstama situācija negadītos.
No mācītāja Tāļa Rēdmaņa stāstītā
