Patlaban pasaulē lielās platībās audzē ģenētiski modificēto soju, kukurūzu, kokvilnu un rapsi.
Patlaban pasaulē lielās platībās audzē ģenētiski modificēto (ĢM) soju, kukurūzu, kokvilnu un rapsi. Nelielās platībās – ĢM rīsus, ķirbjaugus, papriku, tomātus, papaiju un citus eksotiskus augļus, lucernu, kā arī kokaugus ātraudzībai. 2007. gadā ĢM kultūraugi pasaulē aizņema 114 miljonus hektāru. ES komerciāli audzē tikai ĢM kukurūzu (0,45 miljoni hektāru), bet ne dārzeņus un graudaugus. Sagatavošanas stadijā audzēšanai ir ĢM rapsis, kartupeļi un cukurbietes.
ĢM kultūraugu audzēšanas izdevīgums nākotnē būs ekonomisks, kā arī pieejama ērta tās tehnoloģija. Taču pagaidām Latvijas agroklimatiskajos apstākļos audzēšanai atļauto ĢM kultūraugu izdevīgums ir iluzors, jo to īpašības vēl tālu atpaliek no zemnieku vēlmēm, lai gan sabiedrībā tiek kultivēti mīti, ka, piemēram, audzējot ģenētiski modificētos augus, nebūs jālieto pesticīdi. Šādi ĢM kultūraugi vēl Ziemeļeiropā nav pieejami un atrodas ieceru līmenī. Patlaban izmantojam vien pirmās paaudzes ĢM kultūraugus, kuru galvenā iezīme ir izturība pret glifosātu vai glufosinātu herbicīdiem, kukurūzai papildu izturība pret dažiem sakņu kaitēkļiem. Tāpat kā līdz šim pārējie Eiropā audzētie kultūraugi jāapstrādā ar insekticīdiem un fungicīdiem, jo pret visām slimībām un kaitēkļiem noturīgi ĢM kultūraugi pagaidām nav pieejami. Pieņemot, ka Latvijas zemniekus vairāk interesē ĢM rapša audzēšana, mazāk – ĢM kukurūza, gribu uzsvērt – nepareizi kultivēt ideju, ka, audzējot Latvijā ĢM rapsi un citus kultūraugus, nebūs jālieto pesticīdi.
Daži fakti par ĢM rapsi:
nav pārliecinoši pierādīts, ka ĢM rapša ražas ir augstākas;
vidēji varēs ieekonomēt tikai vienu herbicīdu smidzinājumu;
dārgāk būs jāmaksā par ĢM rapša sēklu;
būs papildu izdevumi, lai ievērotu visus noteikumus, kas neapdraudētu konvencionālās un bioloģiskās saimniecības;
rezultātā pārdosim lētāk, jo paaugstinās specifiskie uzglabāšanas un transporta izdevumi.
Palielinoties rapša platībām, kopējais insekticīdu un fungicīdu lietojums valstī ievērojami augs.
Dažas modifikācijas jau tagad izrādījušās neveiksmīgas, piemēram, radīt ĢM kartupeļus, kas izturīgi pret Kolorādo vaboli. Pēc vairāku gadu izmēģinājumiem nācās secināt, ka vaboles vairs nereaģē uz toksīnu, kas izmantots modifikācijā, un, lai tās ierobežotu, bija jāatgriežas pie insekticīdu lietošanas.
Pastāv riski, audzējot ģenētiski modificētos kultūraugus, kas saistīti ar attiecīgā kultūrauga bioloģiskām īpatnībām un vispusīgu zināšanu trūkumu par ĢM kultūraugu masveida audzēšanu lielās platībās. Potenciāli riskantāki videi ir svešapputes augi (rapsis), jo tiem dabā ir radnieciski savvaļas augi, un putekšņi izplatās tālu no audzēšanas vietas ar kukaiņiem – apputeksnētājiem –, vēju, kā arī ar sēklu transportēšanas laikā un putniem. Zinātniskie pētījumi Zviedrijā un Dānijā liecina, ka pašizsējas rapša sēklas augsnē saglabājas astoņus, desmit gadus un šādi augi parasti ātrāk iegūst izturību pret attiecīgo herbicīdu. Pašizsējas rapša augu iznīcināšana prasīs ievērojamus papildu izdevumus. Nākotnē riskanta var izvērsties regulāra vienas herbicīdu grupas (glifosātu) lietošana lielās platībās gadu no gada, jo tas ievērojami spēj ietekmēt bioloģisko daudzveidību, kā arī var rasties pret herbicīdiem izturīgas nezāļu sugas.
Pirms sākt audzēt ĢM kultūraugus, vajadzētu dokumentēt pašreizējo situāciju saimniecībās, lai varētu novērtēt pozitīvās vai negatīvās izmaiņas. Risku jomā jāņem vērā, ka dažviet iespējama arī nelegāla ĢM rapša audzēšana, kā tas noticis Argentīnā, Ukrainā un cituviet. Šā iemesla dēļ nākotnē būs problemātiska ĢM kartupeļu audzēšana, jo šīs kultūras sēklas zagšana no lauka ir bieži izplatīta parādība arī konvencionālo kartupeļu saimniecībās Latvijā.
Ja 2009. gadā sāk audzēt ĢM kultūraugus, steidzami jāsakārto jautājumi par ĢM sējumu apdrošināšanu un starpvalstu vienošanās par zaudējumu atlīdzību, ja ĢM gēni nekontrolēti izplatīsies pārrobežās, kā arī par iespējamo zaudējumu atlīdzināšanas kārtību. Latvijā pieņemtie normatīvie dokumenti paredz kārtību, kādi pasākumi būs jāveic, sākot audzēt ĢM kultūraugus, lai iegūtu pilnu informāciju par lauku izvietojumu, novērstu ĢM kultūraugu nekontrolētu izplatīšanos blakus esošajās bioloģiskajās un konvencionālajās saimniecībā. Atsevišķos reģionos, kur vairāk attīstīta bioloģiskā lauksaimniecība, sēklkopība un biškopība, nebūs iespējama šo ražošanas veidu un ĢM kultūraugu līdzāspastāvēšana, bet par katru gadījumu zemniekiem būs citam cits jāinformē un jāvienojas.
Brīvās zonas no ĢM kultūraugiem var noteikt tikai audzētāji, šos jautājumus administratīvi neregulēs. Latvijai kā ES dalībvalstij ir daudzas starptautiskās saistības, kas neļauj politiski atteikties no ĢM kultūraugu audzēšanas, bet audzētājiem joprojām paliek brīva izvēle – darīt to vai ne. ?
Saīsināti no politika.lv
