Latvijas parlaments vakar pieņēma likumu, ar kuru tiek atbalstīts tā sauktais Lisabonas līgums.
Latvijas parlaments vakar pieņēma likumu, ar kuru tiek atbalstīts tā sauktais Lisabonas līgums. Citiem vārdiem sakot, atkārtoti esam atbalstījuši to pašu ES Konstitūciju, kura pirms pāris gadiem dažu dalībvalstu noraidošās attieksmes dēļ tā arī nestājās spēkā. Ja atceramies, pret to referendumos nobalsoja Francijas un Nīderlandes pilsoņi. Šoreiz līguma autori rīkojušies gudrāk – lai ES vienojošo dokumentu neizgāztu vēlreiz, pietiek, ka to apstiprina nacionālo valstu parlamenti. Lai arī Lisabonas līgums skaitās pilnīgi cits dokuments nekā Konstitūcija, pēc būtības tā saturs daudz neatšķiras. Pirms Latvijas to paspējusi akceptēt Ungārija, Slovēnija un Malta. Nav arī prognozēts, ka citās valstīs parlamenti atšķirībā no iedzīvotājiem to varētu noraidīt.
Tagad atliek vien gaidīt 2014. gadu, kad spēkā būtu jāstājas Lisabonas līguma nosacījumiem par jauno lēmumu pieņemšanas kārtību, struktūru un, galvenais, mūsu valsts iekļaušanos šajā kārtībā. Tieši šis apstāklis raisa dziļas pārdomas. Īpaši jautājumā par Latvijas līdzšinējo spēju veidot dziļi argumentētu ārējo politiku.
Mūsu ārpolitikas veidotāji un realizētāji dievojušies, ka vienmēr stingri un nelokāmi esot iestājušies par mūsu nacionālajām interesēm. Tajā pašā laikā skaidri redzams, ka pārāk bieži esam vien pildījuši citu politisko ietekmi. Pārāk bieži esam izrādījušies “priekšzīmīgie paraugbērni”, nekritiski pārņemot daudzās ES regulas. Vai tuvāko gadu laikā kas mainīsies? Par to nekas pagaidām neliecina. Un tā jau ir zināma viela pārdomām.
