«Daudzbērnu ģimenes jūtas apdraudētas» (12. maijs).
“Daudzbērnu ģimenes jūtas apdraudētas” (12. maijs)
Gimli: Interesanti, kāpēc cilvēki domā, ka apgādāt viņu bērnus ir valsts pienākums?
Greex: Rakstā bija nevis par apgādāšanu, bet gādību – tās ir divas dažādas lietas.
Jojo: Nevis apgādāt, bet nodrošināt pienācīgu medicīnisko aprūpi, bērnudārzus un tā tālāk. Valstij jānodrošina iespēja pašai ģimenei sevi apgādāt un justies vajadzīgai. Jo tie viens, divi, trīs, četri un vairāk bērni lielākā vai mazākā mērā pelnīs šai valstij un nodrošinās atkal jaunus nodokļu ieņēmumus un tā tālāk.
kaija: Uzskatu, ka valstij jāapgādā bērni, jo viņi ir tie, kas pelnītu mums naudu. Tā kā mūsu valstsvīri ir muldētāji, bērni dodas projām un lielākā daļa pat neatgriezīsies. Uzskatu, ka nav īpaši jāizceļ daudzbērnu ģimenes vai viena atvase. Varbūt tas viens bērns dos vairāk nekā pieci seši, visi ir vienādi. Saražo daudz un tad čīkst – nav ar ko barot, nevar izskolot…
Anna: Bet kāpēc valsts domā, ka maksāt nodokļus ir cilvēku pienākums, kaut tagad divus bērnus ir grūti apgādāt, nerunājot jau par vairākiem ģimenē.
figaro: Nu kas tā par modi mūždien bļaut, ka daudzbērnu ģimenes ir slikti apgādātas vai slikti par viņiem kāds cits (lasīt – valsts), ne vecāki, gādā. Kāpēc vienmēr un visur bāž acīs nodokļus – lūk, tie no daudzbērnu ģimenes, jā, tie būs nodokļu maksātāji. Ja viens bērns, sanāk, ka viņš nemaksās? Tā var saprast no “jojo”. Un vispār – domāt vajag vispirms un tad mesties gultā taisīt bērnus…
Greex: Četri bērni maksās četrreiz vairāk nodokļu…
izmisusī māmiņa: Protams, valsts ierēdņiem laiks padomāt par pašu latviešu bērniem, smieklīgs bērnu pabalsts, būtu jauki, ka vismaz vienam līdz 16 gadu vecumam maksātu 30 latu.
Gimli: Bērni jāuztur vecākiem, nevis valstij. Man nav ne mazākās vēlēšanās samaksāt savus nodokļus kādai vaislas kārai ģimenītei, kurai hormonu vētras un sugas turpināšanas instinkti nomākuši elementāru matemātiku: mana alga + tava alga = pietiek visai ģimenei visu vajadzību apmierināšanai. Bet ne, vispirms jāsacep bērni un tad jābrēc, ka valsts nepalīdz! Kaut kā interesanti sanāk – mums tikai pienākas, pienākas, pienākas! Taču darīt negribam ne velna.
Madris: Par šo tēmu var runāt daudz, bet pamatā ir valsts attieksme. Demogrāfiskās problēmas jārisina ar nodokļu politikas palīdzību, un, kamēr neapliekamais minimums par bērnu nebūs lielāks par strādājošā neapliekamo minimumu, runāt par valsts rūpēm ir smieklīgi un lieki dzesēt muti.
