Vairākus gadus Latvijas čempionāta makšķerēšanā ar pludiņu pirmā kārta notiek Ventas upes krastos, taču, aizsteidzoties notikumiem priekšā, var teikt, ka šis gads bija arī pēdējais.
Vairākus gadus Latvijas čempionāta makšķerēšanā ar pludiņu pirmā kārta notiek Ventas upes krastos, taču, aizsteidzoties notikumiem priekšā, var teikt, ka šis gads bija arī pēdējais
Kad tapa zināms, ka sacensību pirmais posms norisināsies 10. un 11. maijā Ventā, nedēļu iepriekš gandrīz visas komandas ieradās uz treniņiem. Sacensībām bija pieteiktas astoņas. Sešas no Latvijas un pa komandai no Lietuvas un Somijas. Treniņu dienas apliecināja, ka tajā Ventas posmā zivju bija maz. Ķērās nelielas raudiņas, plicēni un lielā daudzumā mikromailes. Arī krasta līnija bija nevienāda. Tā kā šādās vietās copē galvenokārt ar štekera makšķerēm, tiem, kas sēdēja dažādo līcīšu ārējās daļās, bija lielāka iespēja tikt tuvāk upes vidum. Daļa makšķernieku, redzot, ka nopietna izmēra zivis nav sagaidāmas, sacensībām sagatavoja “maiļu” makšķeres un noskaņojās trīs stundu automātiskai darbībai. Arī upes gultne visiem sacensību dalībniekiem nebija vienāda un mijās ar dziļākām un seklākām vietām.
Nolikums paredzēja, ka komandā jābūt pieciem dalībniekiem. Līdz ar to ūdenskrātuves krasta joslā atzīmēja piecas zonas. Katra sadalījās sektoros, bet to daudzums atbilda komandu skaitam. Katru sacensību dalībnieku ielozēja kādā no šiem sektoriem ar domu, lai vienā zonā netrāpītos kopā ar savas komandas biedru. Bija paredzēts divu stundu sagatavošanās posms un trīs stundas makšķerēšana. Ieskaitē ņēma vērā visas iespējamās zivis, neiedziļinoties makšķerēšanas noteikumos, jo nolikums paredzēja, ka spuraines pēc tam jāatlaiž brīvībā.
Jau pirmajā štekera laidienā ievēroju nelielu pludiņa iegrimšanu, bet tas nelikās pārliecinoši. Varēja redzēt, kā visi saspringti cits citu vēro. Jau nākamā štekera laidienā mans pludiņš zibenīgi pazuda zem ūdens. Piecirtu, un tirpas pārskrēja pār muguru. Pludiņš tā arī virs ūdens neparādījās, un pēc pusminūtes stīvēšanās 0,08 milimetru pavadiņa neizturēja un pārtrūka. Pēc nepilnām piecām minūtēm štekera gumija atkal “iedziedājās”, un jau pēc maza brīža uztveramajā tīkliņā spārdījās skaista vimba. Tuvāko 40 minūšu laikā, sakombinējot mušu kāpurus un motili, izvilku vēl piecas vimbas. Tajā dienā biju pirmais, un atlika vien gatavoties nākamajai, lai piedzīvotu pilnīgu fiasko.
Sacensību otrajā dienā izlozē tiku zonā, kurā lietuviešu sportists vilka mazās mailītes. Jau pirmajos mirkļos piepildījās drūmās nojautas. Nosēdējām paredzētās trīs stundas un vērojām, kā manā vakardienas vietā citi vienu pēc otras vilka vimbas. Kas vēl būtu piebilstams? Ja nu vienīgi, ka tieši tāpat bija gājis arī citās zonās. Ja blakus sēž divi ļoti spēcīgi makšķernieki un attālums starp abiem ir tikai desmit metru, turklāt viens veiksmīgi ķer brekšus, savukārt otram trijās stundās ir tikai četras nelielas raudiņas, tad pilnīgi skaidrs, ka zivis stāv un nekustas. Kaut kādās vietās tās bija, bet uz iebarojamo barību neatsaucās. Nekāda meistarība nelīdzēja, visu noteica izloze. Tāpēc tika izlemts, ka Ventā vairs mači nenotiks, jo nav iespējams parādīt patieso meistarību vien tāpēc, ka zivis uzturas kādos noteiktos posmos vai vietās. Atšķirības ir pārāk milzīgas.
Taču visiem makšķerniekiem šāda pieredze ir ļoti svētīga un lieku reizi pierāda, ka spuraines jāmeklē. Makšķerējot ar gruntsmakšķeri, tas ir īpaši aktuāli. Visbiežāk tādās upēs kā Ventā barotavas neizmanto, bet iebaro no rokas. Līdz ar to nevienā vietā nav jēgas uzturēties ilgāk par pusstundu, ja šajā laikā nav bijusi neviena nopietna copīte, tad makšķere būtu jāpārmet 10 – 20 metru uz vienu vai otru pusi. Ļoti bieži ir tā, ka zivis negrib kustēties, tās nav aktīvas, tad divtik aktīvam jābūt copmanim.
