20. – 21. maijs. Zivis ķersies diezgan kūtri. Tomēr var pamēģināt makšķerēt uz kukaiņu kāpuriem, jo, parādoties pirmajām lapām, parasti izlido arī maijvaboles – labākā ēsma sapaliem, kuri labi ķeras rīta un vakara stundās ar pludiņmakšķeri.
20. – 21. maijs. Zivis ķersies diezgan kūtri. Tomēr var pamēģināt makšķerēt uz kukaiņu kāpuriem, jo, parādoties pirmajām lapām, parasti izlido arī maijvaboles – labākā ēsma sapaliem, kuri labi ķeras rīta un vakara stundās ar pludiņmakšķeri. Rīkojas šādi: uzsprauž vaboli uz āķa un pludina to pa straumi. Maijvaboles var izmantot kā ēsmu arī gruntsmakšķerēm. Vislabāk vaboles vākt no rītiem, kad nav nogājusi rasa un tās nevar palidot. Mežā meklēt nevajag, jo vaboles turas pie koku zariem, kas aug mežmalās. Koku sapurina, vaboles nokrīt, un tad tās salasa kārbiņā.
22. maijs. Makšķernieki, kuri pie ūdeņiem dosies šodien, būs patīkami pārsteigti par loma daudzveidību. Tas vispirms sakāms par upēm. Tomēr jāievēro dažas patiesības. Mēdz uzskatīt, ka pavasarī līdakas ir tik izbadējušās, ka tām ir vienalga, kādu vizuli spiningotājs piedāvā, – ķer visu. Bet tā vis nav. Pieredze rāda, ka dažos ūdeņos veltīgi gaidīt lomu, lietojot spoži baltus vizuļus, citos – tumšus. Atgādināšu, ka līdakas vislabāk ķer tos, kas tām atgādina vietējā ūdenskrātuvē pārsvarā mītošās zivis. Tādēļ pēc pirmajām neveiksmēm nenoveliet visu vainu uz nepareizu vēju vai barometra svārstībām, bet gan eksperimentējiet ar vizuļiem. Tas atmaksājas.
23. maijs. Ķersies reti. It sevišķi tas attiecas uz līdakām, asariem.
24. maijs. Teicama copes diena. Pļaujas laiks sākas ālantu un brekšu makšķerniekiem. Par iebarošanas ēsmu vajadzību, makšķerējot ālantus, domas dalās – vieni uzskata, ka to izmantot nevajag, jo zivis tāpat kāri tver piedāvāto, bet otra makšķernieku grupa uzskata, ka tomēr par iebarošanu jādomā. Manuprāt, tas nepieciešams, it sevišķi, kad par ēsmu esat izraudzījies tārpus, mīklas lodīti vai sautētas grūbas. Bieži vien vietās, kur iemesta iebarojamā ēsma, koncentrējas citas karpu dzimtas zivis. Bet tas ir likumsakarīgi, tā ka iebarošanas nepieciešamība lai paliek copmaņu ziņā.
Iebarojamā ēsma vispirms piesaista raudu, vīķu un pliču uzmanību, un tikai pēc neliela brīža šajā vietā ierodas arī ālanti. Esmu novērojis, ka tie neuzkavējas tik ilgi kā, piemēram, brekši, bet “pielido” un atgriežas savā slēptuvē. Šajā salīdzinoši īsajā laikā ālantu copes ir ļoti biežas un nereti vai uz katru metienu.
