Bieži, pat pārāk bieži, dzirdot par nebūšanām skolu lietās, atliek vien saķert galvu.
Bieži, pat pārāk bieži, dzirdot par nebūšanām skolu lietās, atliek vien saķert galvu. Un klusībā lādēties – līdz kādam stulbumam gan esam nonākuši.
Vara nespēj vien gadu no gada šķendēties par nesekmību, pārbaudījumu jautājumu “andeli” un pedagogu trūkumu, bet izliekas neredzam, ka visas šīs nebūšanas jau agrāk tikušas valstiskā līmenī netieši akceptētas. Var dažādi vērtēt padomju laikus, taču daudzās nozarēs kārtība bija krietni lielāka nekā brīvvalstī, un te nav runa par lētu proviantu vai komunistu ideoloģiju. Svēto govju līmenī paceltas nekaunībā apvēlušos skolas vecuma brašuļu tiesības, bet gluži kā maitas mežmalā norakti pienākumi.
Katrs pirmziemnieks, ja vien vēlas, pat par lūgumu notīrīt tāfeli pēc labākajiem jeņķu paraugiem teorētiski var skolotāju gadiem izvazāt pa tiesām un nesodīti no sirds izmētāties ar jēlībām. Deklasētajiem elementiem un sliņķiem gluži kā medusmaize ir divu nesekmīgu vērtējumu handikaps, kas jaunā mācību gadā netraucē ieņemt patiesajām zināšanām neadekvātu katras nākamās klases solu. Vārdu sakot – haoss. Brīnāmies, ka trūkst pedagogu? Bet kurš vēlas strādāt haosā? Turklāt par pieticīgu atalgojumu…
Tā vien šķiet, ka šādu kārtību valsts līmenī no zila gaisa ieviesuši otrgadnieki, kam pusizglītota sabiedrība pēc labākajiem viduslaiku paraugiem izdevīga kā piedzērušies vasaļi muižniekiem. Kamēr šajā jomā radikālas reformas netiks veiktas, nopietna pamata cerēt uz uzlabojumiem nav. To attiecīgās nozares pārraugiem derētu ielāgot, pretējā gadījumā var nākties ieviest kādu jaunu mācību iestāžu kategoriju, piemēram, nesekmīgo universitātes.
