Visbiežāk klaiņo 11 – 17 gadu veci bērni vai jaunieši.
Visbiežāk klaiņo 11 – 17 gadu veci bērni vai jaunieši
Pavisam drīz skolās beigsies mācību gads, un bērniem būs vairāk brīvā laika – lielāks risks, ka viņi var meklēt kādu nodarbi, rīkoties neapdomīgi. Tāpēc vecāki aicināti būt lietas kursā par savām atvasēm, zināt viņu gaitas.
Jelgavas pilsētas un rajona Policijas pārvaldes Kriminālpolicijas biroja 3. nodaļas priekšnieks Valentīns Girdo stāsta, ka šogad meklēšanā bijuši 35 nepilngadīgie un visi atrasti.
Patvērumu meklē pie draugiem
Pārsvarā klaiņo 11 – 17 gadu veci bērni un jaunieši. Nereti tie ir bērnunamu un sociālo aprūpes centru audzēkņi, kuriem ir nosliece uz klaiņošanu. “Šajos gadījumos ir vieglāk, mēs jau zinām, kur viņus varētu atrast,” teic V.Girdo. Tomēr dažkārt no mājām aiziet atvases, kam ģimenē ir problēmas, un visbiežāk patvērumu meklē pie draugiem. “Ja vecākiem nav kontakta ar saviem bērniem, ir grūtāk meklēšanas procesā, jo viņi nezina, pie kā pazudušais varētu būt aizgājis,” vērtē Kriminālpolicijas darbinieks.
Svarīgs – ģimenes kontakts
V.Girdo uzsver, ka viens no bērnu pazušanas iemesliem ir mazā vecāku kontrole. Dzīvē darbs nav svarīgākais, un jāatrod laiks arī bērniem. Ģimenē ir svarīgi sarunāties ar atvasēm, zināt par viņu gaitām, draugiem. Ir arī gadījumi, kad bērns aiziet pie vienaudža, lai paspēlētu datorspēli vai kaut ko citu, bet vecākiem par to nepasaka, jo apzinās, ka nelaidīs. Viņš neiedomājas, ka tuviniekiem dara sāpes.
Pārbauda visas versijas
Pārvaldes priekšnieka palīdze Ieva Sietniece teic, ka šajā darbā brīvdienu nav. “Ja kāds pazudis un saņemts ziņojums, nav nozīmes, vai tā ir brīvdiena vai darba dienas beigas, uzreiz tiek sākta meklēšana,” tā I.Sietniece.
Daudzi vecāki iesaistās patstāvīgi un lūdz arī ekstrasensu palīdzību. “Mēs nevaram viņiem to liegt. Kaut gan ne reizi nav piepildījies “gaišo prātu” teiktais, vienmēr pārbaudām arī šo versiju, lai gan tas aizņem daudz laika,” teic V.Girdo.
Jāziņo uzreiz
Ja tomēr nelaime notikusi, par to jāziņo pēc iespējas ātrāk, tiklīdz tā konstatēta. Iesniedzot paziņojumu, jābūt arī pazudušā fotogrāfijai, jo ar aprakstu vien nepietiek. V.Girdo stāsta, ka ir arī gadījumi, kad vecāki paziņo par bērna pazušanu, bet turpina savus iesāktos darbus, kas mēdz būt sekundāri, un meklēšanā neiesaistās. “Bet kurš tad zinās labāk, ja ne viņi paši! Turklāt fotogrāfijā bērns var izskatīties citādi nekā dzīvē,” teic policists un piebilst, ka nepietiek nodot iesniegumu, jāpalīdz arī pašiem.
Ja iedzīvotājs atpazinis kādu pazudušu personu, jāinformē policija, kā arī jāskatās, vai nav nepieciešams viņu aizkavēt. V.Girdo uzsver, ka bez sabiedrības atbalsta neiztikt, savukārt policistam nereti nākas iejusties psihologa lomā – sākt sarunu, pārliecināt bērnu atgriezties mājās.
