Veroties Latvijas valdības virzienā, dažbrīd kļūs tā jancīgi ap dūšu. Pareizāk būtu gan teikt, ka nevar saprast – smieties vai raudāt.
Veroties Latvijas valdības virzienā, dažbrīd kļūs tā jancīgi ap dūšu. Pareizāk būtu gan teikt, ka nevar saprast – smieties vai raudāt. Īpaši pēc tam, kad tika veikta iepriekšējā Ministru prezidenta un tātad arī valdības maiņa. Protams, par īstu maiņu to var saukt visai nosacīti. Galu galā vairums ministru palikuši savās vietās. Tomēr arī viņu rokādes no vienas ministrēšanas vietas uz otru raisa zināmu izbrīnu.
Kaut vai bijušā LLU “vetu” fakultātes absolventa Vineta Veldres pārceļošana no Veselības uz Aizsardzības ministriju. Lai gan, ieņemot politiskās atbildības pilno ministra amatu, nav lielas nozīmes, kāda ir tava izglītības specialitāte. Galvenais, kāda bijusi studiju kvalitāte, kā cilvēks spēj redzēt lietu būtību plašā tvērumā. Taču izskatās, ka pašreizējā aizsardzības ministra izpratne par armijas vajadzībām tomēr būs palikusi kaut kur dzimtā “alma mater” zirgu staļļos. Citādi, kā gan lai izskaidro viņa uzmācīgo ideju par zirgu eskadrona nepieciešamību. Pirms kāda laika kaut ko tādu, iespējams, varētu uztvert kā ministra aušību un nodevu vaļaspriekam, taču šodien, kad vajadzības valstī, tostarp armijā, lien laukā pa visām vīlēm, citādi kā par izšķērdību nosaukt nevar. Protams, smuki izskatīsies – izkāpj no lidmašīnas kādas dižas valsts prezidents, bet viņu, lūk, sagaida braši latvju armijas jātnieki rumaku mugurās. Un tālās zemes prezidentam top skaidrs – ja reiz varam atļauties šādu greznību, tātad atbraucis uz bagātu valsti. Tas jau nekas, ka jātniekam bikšdibens caurs. Bet to jau sedlos neredz.
