Dzīves vide invalīdiem ar kustību traucējumiem kļūst draudzīgāka, taču tas notiek ļoti lēni.
Dzīves vide invalīdiem ar kustību traucējumiem kļūst draudzīgāka, taču tas notiek ļoti lēni
Darbīgā Sudrabu Edžus iela – veikali, blakus lielveikals, poliklīnika, fotogrāfs, autostāvvietas. Te pēkšņi pa trotuāru brauc ar elektrisko akumulatoru darbināmi invalīdu ratiņi, kurus vada simpātiska un ļoti darbīga sieviete – sieviešu invalīdu kluba “Zvaigzne” prezidente Dzintra Saulkalne. Viena pati, bez pavadoņa. Trotuārs tajā ielas posmā ir diezgan līdzens, taču apmale, nobraucot uz gājēju pāreju pār Sudrabu Edžus ielu, ir ar apmēram desmit centimetru kritumu. “Tādai braukšanai nepieciešama dūša,” smaidot teic Saulkalnes kundze. Kad dažas dienas vēlāk zvanīju un gribēju sarunu turpināt, diemžēl nācās saņemt atteikumu. “Divas nedēļas intervijai nebūšu pieejama. Mani atkal vajag salāpīt,” viņa atbildēja no slimnīcas. Taču arī šajā situācijā kluba prezidente turpināja sabiedrisko darbību, un ar viņas palīdzību izdevās sagatavot šo rakstu.
Ja nevaru es, tad nevar neviens
Kārlis Rūba, kas astoņdesmitajos deviņdesmitajos gados bija pazīstams kā ratiņnieku maratonu aizsācējs Latvijā, kļuvis par ekspertu vides pieejamības jautājumos pašvaldības būvinspekcijā. Viņu aicina pārbaudīt jaunuzbūvētās un rekonstruētās ēkas. “Daži ēku īpašnieki paši interesējas, kā labāk iekārtot uzbrauktuvi invalīdiem, ko sauc par pandusu. Citiem tāda lieta ir pirmā dzirdēšana. Ja pa pandusu nevaru uzbraukt es, tad to Jelgavā neizdarīs neviens ratiņnieks,” saka K.Rūba. Vērojot, kā viņš ratiņos virtuozi manevrē un lēcienā notur līdzsvaru, kļūst skaidrs, ka tā ir sportā rūdīta klase. Kopā ar Kārli dodamies nelielā izbraucienā pa Jelgavu. Lai nokļūtu pilsētas centrā, lietojam auto. Kur lai vieglajā mašīnā ieliek ratiņus? Izrādās, nav problēmu. Tie ir viegli izjaucami un ievietojami bagāžniekā.
Komentāri vai uz katra stūra
“Tādu pandusu, par kuriem varētu izteikt kādu kritisku piezīmi, ir ļoti daudz. Piemēram, pie dzelzceļa stacijas top invalīdiem nederīga uzbrauktuve. Jābūt ratiņniekam kaskadierim, lai nokļūtu gājēju tunelī, kas zem Lielās ielas ved uz pils parku. Sliedes paralēli kāpnēm izskatās kā padomju laikā projektētas bērnu ratiņiem un der tikai nelielai riteņu platuma amplitūdai. Taču normālai nobrauktuvei vietas pietiek atliektiem galiem,” stāsta eksperts. Pirmā pieturvieta ir Lielajā ielā 36. Tur atrodas K.Rūbas un arī citu ratiņnieku agrāk iecienītā Zaļā aptieka. Tur izbūvēts panduss, pa kuru iespējams nokļūt līdz aptiekas automātiski veramajām ārdurvīm, taču līdz letei invalīds netiek. Var redzēt, ka agrāk arī iekštelpā bijis vēl viens panduss, taču tagad šajā vietā novietots puķupods, kas nosedz pārbetonētu strupceļu. Pils aptiekas direktores vietnieks Ilmārs Kurzemnieks uzskata, ka būvnormatīvi nav pārkāpti, jo ratiņnieki pa ārdurvīm aptiekā tiek. Tālāk aptiekārei būtu pie sliekšņa jāapkalpo pircējs ar speciālām vajadzībām. “Piemēram, vecpilsētu šaurās ieliņās, kur pandusus izbūvēt nav iespējams, invalīdu vajadzībām ierīko signālpogas, ar kurām izsaukt nepieciešamo darbinieku,” paskaidro uzņēmējs. Tieši šaurības dēļ Zaļās aptiekas iekštelpās aizbetonēta daļa pandusa izgriezuma, jo bijuši gadījumi, ka tajā iekrīt pie letes stāvošie parastie pircēji. Katram sava taisnība. Jāpiebilst, Pils aptieka izceļas ar to, ka viena no pirmajām Jelgavā sāka rūpēties par vides pieejamību.
Aktīvāk jārosās
Veiksmīgs risinājums nelielas telpas pielāgošanā cilvēkiem ar speciālām vajadzībām izvēlēts Galma aptiekā Lielajā ielā 12. Tur ierīkots hidrauliskais pacēlājs, kas salīdzinājumā ar pandusu aizņem mazāk vietas. Aptiekas īpašniece Dzintra Lūsiņa saka: “Reti jau mēs to lietojam, jo diemžēl ratiņniekiem ir ļoti apgrūtināti tikt no mājām.”
Par to, ka ratiņniekam nav viegli braukt pa pilsētas ielām, pārliecinājāmies metrus piecdesmit tālāk – pie pilsētas domes Lielās un Pasta ielas krustojumā. Slieksnis, kas jāpārvar, virzoties pa gājēju pāreju, ir savi desmit centimetri. “Es varu nolēkt, bet tā lauž ratus,” atzīst K.Rūba. Vēl nejēdzīgāka ir invalīdu stāvvieta pie rajona padomes, pie kuras ir ceļa zīme, kas dublēta ar zīmējumu uz asfalta. Taču tur, novietojot automašīnu, invalīdam būtu jāpārvar pat 22 centimetru trotuāra betona apmales slieksnis! Ikdienā šai vietai garām iet tūkstošiem cilvēku, atbildīgas amatpersonas, bieži vien arī augsti viesi un tūristi…
Būvinspekcijas vadītāja Natālija Ļubina piekrīt, ka tā tam nevajadzētu palikt. Acīmredzot pilsētas domei ar rajona padomi beidzot jāvienojas, kā kopīgo lietu nokārtot.
Jaunās sabiedriskās ēkas, protams, tiek pieņemtas, stingri ievērojot vides pieejamības prasību. Patlaban tiek risināts jautājums par normālu piekļūšanu dzelzceļa stacijai. N.Ļubina aicina sabiedrību, tostarp invalīdus, aktīvāk ziņot par trūkumiem un iespējām uzlabot stāvokli. Vēl padomju laikā izbūvēto ietvju un nobrauktuvju pārtaisīšana nav vienas dienas darbs, taču tas neatlaidīgi jāturpina.
