Izcilajam tautsaimniekam, uzņēmējam Jānim Blūmam Jelgava ir bērnības pilsēta.
Izcilajam tautsaimniekam, uzņēmējam Jānim Blūmam Jelgava ir bērnības pilsēta
“Esmu dzimis 1927. gadā Kurzemē, taču vairāk nekā desmit savas bērnības gadu pavadīju Jelgavā,” stāsta padomju laika leģenda Saldus rajona kolhoza “Jaunais komunārs” priekšsēdētājs Jānis Blūms. Šī kopsaimniecība izcēlās ar turību, labas saimniekošanas praksi. Pēc saražotās produkcijas daudzuma uz hektāru zemes “Jaunais komunārs” bija pirmajā vietā Latvijā. Kolhozs attīstīja palīgražošanu Saldū un Rīgā. Kaut arī J.Blūmam tagad jau pāri astoņdesmit, viņš vēl aizvien ir rosīgs. Parasti tērpjas uzvalkā, savā vietā kaklasaite. Liekas, ka varenais administrēšanas laiks šim sirmgalvim nav pagājis. Jelgavai viņš parasti garām nebrauc. Te veicami dažādi darījumi. Kā triju mazo spēkstaciju īpašnieks Blūma kungs bieži iegriežas arī pie speciālistiem Latvijas Lauksaimniecības universitātes Lauku inženieru fakultātē. Gluži neviļus Jelgava saista arī ar laimīgās bērnības atmiņām, kad visa ģimene bija kopā.
Pilsētā darbojās pieci seši kinoteātri
Jāņa kungs dzimis Kurzemē. Tēvs kalpakietis, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris Paulis Blūms strādāja par mežzini Reņģē. Uz Jelgavu ģimene pārcēlās 1933. gadā, kad tēvu iecēla par mežu revidentu Kurzemē, kā arī Tukuma un Jelgavas apriņķī. Dzīvesvietas izvēlē zināma loma bija arī Glūdas pagasta Maišeļiem, kas piederēja mātei Mildai Baldiņai. J.Blūms atceras: “Tolaik mēs dzīvojām Pētera ielā 20. Pilsēta bija mājīga. Jelgavnieki piekopa veselīgu dzīvesveidu – ziemā daudz slidoja. Bija izveidotas vismaz piecas publiskās slidotavas. Populāri bija kinoteātri “Kristāls”, “Palacium”, “Pērle”, “Modern”… Atmiņā palikušas arī blēņas. Lielie puikas mums, mazajiem, maksāja par to, lai izskrienam cauri vācu jauniešu ierindai. Viņi īsās biksēs, brūnos kreklos un baltās zeķēs gāja ielu demonstrācijās. Mums bija jāskrien tā, lai dubļainais ūdens no peļķēm apšļāc baltzeķainos. Pēc okupācijas līdzīgus jokus izmēģinājām arī pionieriem. Sākumā tas izdevās, vēlāk gan ne.”
Kalpakieša dēls
J.Blūms pabeidzis Jelgavas Skolotāju institūta paraugpamatskolu. Iestājeksāmenā viņš deklamēja Edvarta Virzas “Pulkveža atgriešanos”. Tas liecināja par nacionālu stāju, un zēns tika pieņemts. Taču uz mācībām Skolotāju institūtā nevarēja cerēt, jo tad vajadzēja muzikālo dzirdi. Tādēļ viņš mācījās Hercoga Pētera ģimnāzijā. Bērnība J.Blūmam saistās ar tēva atmiņām par atbrīvošanās cīņām, pulkvedi Oskaru Kalpaku. P.Blūms Kalpaka bataljonā bija sakaru virsnieks. Viņš pie Lēnām vadīja kalpakiešu pārcelšanos pār Ventu, pēc kuras tika atbrīvots Saldus, Pampāļi un Ezere. Vienu laiku P.Blūms tika norīkots par Ezeres komandantu. Tur viņš iepazinās ar savu dzīvesdraugu Mildu. Tajās trauksmainajās 1919. gada pavasara dienās Ezerē tika sagūstīti desmit Pētera Stučkas valdības pārstāvji. Viņu vidū bija komunists Žanis Spure, nākamais Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas rektors Pauls Galenieks. Virsleitnants P.Blūms necieta teroru. Uzzinājis, ka komunistus paredzēts nošaut, viņš pieņēma lēmumu tos atbrīvot. Pirms tam gan Ezeres komandants pieprasīja gūstekņiem apzvērēt, ka turpmāk tie nedarbosies pret Latvijas valsti. Vēlāk to P.Blūmam pārmeta un jau kapteiņa pakāpē atbrīvoja no dienesta Latvijas armijā.
Kad pēc divdesmit gadiem komunisti nāca pie varas, 1940. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā, P.Blūmu, kurš jau bija atlaists no revidenta amata, tepat pie Jelgavas mājupceļā no dzirnavām apcietināja. Viņa kapavieta Novosibirskā nav zināma.
Četrdesmit gadu – no zvana līdz zvanam
Karam beidzoties, māte nokļuva frontes Rietumu pusē un vēlāk aizbrauca uz Ameriku. Jānis ar vecāko māsu Birutu palika Latvijā. Abi pārcēlās dzīvot pie radiem Kazdangā. Biruta iesaistījās pretošanās kustībā un par uzsaukumu izplatīšanu, atbalstu mežabrāļiem tika notiesāta uz desmit gadiem. Viņa Latvijā atgriezās tikai 1964. gadā. Jānis beidza Kazdangas Lauksaimniecības skolu. Sākot agronoma darbu turpat netālu kolhozā “Uzvara”, viņš izveidoja Latvijā lielāko augļu dārzu. Jaunekļa saimniekotprasmi ievēroja. Čekisti, protams, zināja viņa biogrāfijas “plankumus”. Taču arī tur gadījās, ka lēmumus pieņēma saprotoši cilvēki. Tā 1951. gada 29. maijā 24 gadu vecumā viņš tālā leišmales nostūrī kļuva par kolhoza “Jaunais komunārs” priekšsēdētāju. 1991. gada 29. maijā viņš no šā amata aizgāja. Tolaik sākās plēšanās par zemi, kolhozu laikos sarūpētās mantas dalīšana un pat graušana. Vecajam priekšsēdētājam spēki likās izsīkuši. Taču brīvības gados, nodarbojoties ar savu biznesu, par spīti vecumam, veselība šķiet gandrīz vai labāka, nekā tā bija padomju laikā.
***
Jāņa Blūma viedokļi
Par valsts uzņēmumu vadītājiem un ierēdņiem
Ja pie manis strādā gans un viņš vienreiz ielaiž lopus labībā, tad otrreiz tu viņu atlaid no “šeftes”. Mūsu ierēdņi ir “nobruņojušies”. Kā kādu atlaiž, tā tiesājas par atjaunošanu darbā. Kāda gan daļa tur varētu būt tiesai! Tas ir normāli, ja darba devējs, kaut vai tas būtu Ministru kabinets, atlaiž vienu darbinieku un ņem citu, kas varētu strādāt labāk. Vēl turklāt miķelsoni, loginovi un daudzi citi valsts un pašvaldību uzņēmumu un iestāžu darbinieki, kur parastam cilvēkam visa darba mūžā nenopelnīt to, ko viņiem izmaksā tikai vienā gadā. Mūsu valsts nav tajā līmenī, lai ierēdņiem maksātu šādas algas, kas ir lielākas nekā prezidentam. Tas mani kaitina.
Par lielajiem novadiem
Ulmaņlaikos pagastu vadīja trio: pagastvecis, kurš nesaņēma algu, skrīveris un ziņnesis. Kā tagad ir? Kad mūsu pagastā deputāti sanāk kopā, tad “par lietām” lemj pusstundu vai minūtes četrdesmit. Tālāk pusotru stundu un vairāk tiek spriests par nabagiem – kā viņi varētu izdzīvot? Tā ir runāšana par zālītēm, malciņu, brīvpusdienām. Akcenti kopš ulmaņlaikiem mainījušies. Bet, ja uztaisīs lielos novadus un šim nespējniekam pēc pirmās personas būs jāmeklē 40 – 50 kilometru, var gadīties, ka viņš to nemaz nesagaida. Iedzīvotājiem jābūt pieejamam lemtspējīgam priekšniekam. Ja tā nav, pārvaldes mehānisms rūsē. Es saprotu, ka var savienot divus, varbūt trīs pagastus, ja tas ir ģeogrāfiski izdevīgi. Taču milzīgie novadi, kur Saldus rajonā tiek apvienoti piecpadsmit pagasti, Jelgavas rajonā, šķiet, deviņi, man nav pieņemami.
Par Jelgavas Cukurfabriku
Šodien vajag elektrostaciju. Ierīkojiet to cukurfabrikas vietā! Dzelzceļš, infrastruktūra, pat skurstenis ir klāt. Taču viss tiek ārdīts līdz pamatiem. Tas jau ir tas komunisma rēgs, kas iet pa Eiropu! Latvijas laikā cukurfabrikā laboratorijā strādāja mana māte. Bērnībā esmu tur izložņājis visas malas.
