Mākslas simpozija tālākie viesi modelē pils karogu un portretē spokus.
Mākslas simpozija tālākie viesi modelē pils karogu un portretē spokus
Pilsētas svētku ieskaņā kultūras namā atklāta starptautiska mākslas simpozija izstāde, kur skatījumu uz svinību “galveno varoni” – 270 gadu seno Jelgavas pili – pauž desmit autoru no piecām Jelgavas sadraudzības pilsētām un četri jelgavnieki. Vairāku viesu mākslai šī nav pirmā tikšanās ar skatītājiem Jelgavā, bet simpozija dalībnieki, kas mērojuši vistālāko ceļu, – Anatolijs Zvižinskis un Jaroslavs Janovskis no Ivanofrankovskas Ukrainā – mūsu pilsētā ir pirmoreiz.
Kurators un redaktors
Anatolijs par sevi stāsta mierīgi, nopietni, ne bez pašpārliecinātības, kā autors, kam pieredze un interese dažādās mākslas jomās un kas radis aizstāvēt arī strīdīgas koncepcijas.
Viesis beidzis Kijevas Mākslas akadēmiju, un viņu interesē ne vien glezniecība, bet arī fotogrāfija un datorgrafika. Profesionālās prasmes viņš liek lietā, arī pildot dzimtās pilsētas mākslas almanaha mākslinieciskā redaktora pienākumus. Vienā no pilsētas mūzikas klubiem ir izstāžu zāle, to sauc “Leonardo Dalī”, un Anatolijs tajā organizē izstāžu dzīvi.
“Globālā nauda”
No salīdzinoši nesenākajiem prāvākajiem darbiem viņš min kopā ar kolēģi Rostislavu Koterlinu izveidoto provokatīvo projektu “Global Money”. Tajā autori pauž pārliecību, ka globalizācijas nivelējošajā procesā kā vienīgās kopīgās ļaužu “vērtības” parādās naudas attiecības un seksa kā preces, pat kā universāli “konvertējamas valūtas” augošā loma. Projekta autori atsaucas uz franču rakstnieka Mišela Velbeka skandalozajā romānā “Platforma” pausto atziņu: sekss piedāvā “ideālus maiņas nosacījumus”, ar ko “nespēj sacensties neviena tautsaimniecības nozare”. Tas, pēc projekta veidotāju domām, padara aktuālu priekšlikumu: ja pasaulei būtu kopīga valūta, uz tās pamatotāk būtu attēlot nevis “pazīstamus vai aizmirstamus valstsvīrus” vai ko citu, ko parasti pieņemts atveidot uz naudaszīmēm, bet veltīt dizainu parādībai, kas “tāpat kā nauda ir kopīga visiem pasaules iedzīvotājiem” – seksam, rezumē Anatolijs. Uz “pasaules naudas” banknotēm attēloti cilvēki, un tās sauc par “aktiem”, uz monētām – “kopulācijām” – dzīvnieki. Ar projektu var iepazīties interneta adresē www.best.if.ua. Ukraiņu viesis piebilst, ka domā aicināt ar savām versijām piedalīties arī kolēģus no citām valstīm.
Jelgava – konservatīva
Tvert plenēra iespaidus, gleznojot pili brīvā dabā – šo pieeju izmantoja tikai trīs no četriem jelgavniekiem, un Anatolijs teic, ka viņam iespaids par Jelgavas mākslas dzīvi esot radies kā par samērā konservatīvu vidi. Tajā pašā laikā viesis atzinīgi izsakās par pārdomāto simpozija programmu, kas arī viņu bagātīgi apgādājusi ar darbam nepieciešamo informāciju un iespaidiem.
“Viens no pirmajiem uzkrītošākajiem iespaidiem, ar ko Latvija, manuprāt, atšķiras no Ukrainas: pie jums daudz biežāk var redzēt valsts karogus – ne tikai pie iestādēm, bet arī, piemēram, privātmājām,” Anatolijs atklāj, kas iedvesmojis vienu no viņa darbiem simpozijā. Gleznu sauc “Pils karogs”, un tās sarkanbaltsarkanajā laukumā asprātīgi iestrādāta pils kontūra.
Spoki un filmas
Atšķirībā no tautieša Jaroslavs Latvijā reiz jau bijis, un tagad – no laika atstatuma – šīs atmiņas nav tās saulainākās. “Atpūtos Rīgā un Jūrmalā, kā vēlāk izrādījās, tieši tajā laikā, kad notika avārija Černobiļas AES. Tobrīd jau par to neko neziņoja. Vien mājup braucot, Minskā sastapu ļaužu straumi pretējā virzienā. Bet arī viņi nemācēja paskaidrot kaut ko vairāk kā tikai to, ka “jābrauc prom”, “notikusi kaut kāda avārija”.”
Par spīti viesa atmiņām, viņš pats gan nerada skumīga, bet enerģiska un dzīvespriecīga cilvēka iespaidu.
Rastrelli arhitektūras, Rīgas galeriju apskate un citi kultūrizglītojoši programmas punkti, protams, mijās ar atpūtas brīžiem, kad atraisītā atmosfērā dalīties iespaidos ar kolēģiem. Sarunājoties ar omulīgo un impulsīvo Jaroslavu – liela auguma garmataini ar mūžīgi uz pieres atstumtām saulesbrillēm –, nerodas šaubas: viņš pieder ļaudīm, kam piemīt talants vairot šādu neformālu norišu gaisotnes dzīvīgumu.
Arī Jaroslavs, kas izstādē piedalās ar Jelgavas pils spoku portretu minigaleriju, atzīst sevi par daudzveidīgu interešu cilvēku. Pašlaik, piemēram, uzmanības centrā esot performance. Bet simpozija dalībnieki varēja apjaust vēl vienu Jaroslava kaislību – filmēšanu. “Ivanofrankovskā vadu mazmazītiņu dokumentālo filmu studiju, un, iespējams, filma taps arī par šo viesošanos Latvijā,” atklāj ukraiņu mākslinieks. Izbraucienos viņam vienmēr bijusi līdzi kamera, un, filmējot kolēģus, viņš lūdzis, lai uz jautājumiem tie atbild dzimtajā valodā.
