Oļiņa skolā nav gājusi nevienu dienu, ļoti ierobežota ir invalīdes dzīves telpa, un tomēr šis cilvēks spēj būt garīgs atbalsts citiem.
Oļiņa skolā nav gājusi nevienu dienu, ļoti ierobežota ir invalīdes dzīves telpa, un tomēr šis cilvēks spēj būt garīgs atbalsts citiem
“Kāds vīrs man novēlēja nodzīvot līdz simtam. Es viņam atbildēju: “Vai tiešām tik vien?!”” par savu deviņdesmit gadu jubileju, mazliet šķelmīgi smejot, stāsta jelgavniece Boļeslava Paukšķis. Viņas dzirkstošais optimisms iet pāri tradicionāli pieņemtajām robežām.
Pievienojoties jubilāres apsveicējiem, ko bija pulcējusi Jelgavas Invalīdu biedrības priekšsēdētāja vietniece Vanda Egle, “Ziņām” bija iespēja sastapt apbrīnojami spēcīgu cilvēku, kas nekad negaužas par veselības likstām un ir garīgs atbalsts citiem.
Ietekmīgais krusttēvs
Putekļainajā ar grants segumu klātajā Šķūņu ielā ir kāda koku, košumkrūmu un paparžu ieskauta divstāvu māja, kas izceļas uz apkārtējo privātmāju rindas. Gabaliņš no pirmskara Jelgavas, vecās Lapskalna muižas apkārtnes. Šajā ēkā jau kopš 1928. gada dzīvo Boļeslava Paukšķis jeb kā citi viņu sauc Oļiņa. Viņa ir dzimusi 1918. gadā Lielplatones muižā. No tālās bērnības palikusi leģenda par Oļiņas kristībām. To slikto sirmgalve ar ļaunu nepiemin. Taču dzīvē tā notika, ka jaunpiedzimušās meitenītes māte Jūlija Paukšķis palika viena ar bērnu uz rokas. Tēvs aizgāja savu ceļu. Karš, juku laiki, bet skaidra lieta – bērns jānokrista. Nolēma, ka Jelgavā katoļu baznīcā lietu nodarīs krusttēvs ar krustmāti paši. Paņēma meitiņu un brauca. “Manam krusttēvam, kurš nodzīvoja ilgu mūžu, saglabāja labu veselību un mierīgu garastāvokli, laikam toreiz bija iekšā kāds grams no spēka dziras. Nav zināms, ko viņš baznīcā bija dudinājis ar pērminderi. Krustmāte tam nepievērsa uzmanību, jo tajā laikā auklēja bērnu, lai tas būtu rāms un mierīgs. Tikai pēc vairākiem gadiem atklājās, ka esmu nokristīta citā vārdā. Māte bija gribējusi Olgu, Olesju, bet krusttēvs, vai nu ar nolūku, vai viņam sajuka, ielika Boļeslavu. Tā mani visu mūžu sauc par Oļiņu, kaut pēc dokumentiem esmu Boļeslava,” stāsta jubilāre. Krusttēvu viņa piemin ar labu vārdu, arī runājot par Pirmo pasaules karu. Viņa miers, paļāvība uz Dievu tolaik, kad apkārtnē sprāga bumbas un šāva, palīdzēja nekrist panikā, kas pati par sevi ir bīstama.
Bumbiņa nesprāga
Trīs gadu vecumā meitenīte saslima ar bērnu trieku jeb poliomielītu. Tā ir smaga vīrusu infekcijas slimība, kura nereti beidzas ar neatgriezenisku paralīzi vai nāvi. Mūsdienās, pateicoties visu jaundzimušo potēšanai, attīstītajās valstīs šīs slimības izplatība ir gandrīz pilnīgi apturēta. 2002. gadā Latvija tika oficiāli pasludināta par valsti, kas ir brīva no poliomielīta. Taču pagājušā gadsimta divdesmitajos gados šo slimību izārstēt nevarēja. Oļiņa daudz tika vesta pie dakteriem. Medicīniskās aprūpes dēļ Jūlija pārcēlās dzīvot uz Jelgavu. Tomēr liktenīgi meitenīte palika bez kājām. Sirmgalve domīgi saka: “Man reiz kāds mācītājs jautāja, vai es neizjūtu tādu kā Dieva pārestību. Es viņam atbildēju, ka man diena ir par īsu. Es nevaru paspēt visu iecerēto izdzīvot.”
Lielākie uztraukumi Oļiņai un arī viņas mātei bijuši kara laikā, kad Jelgava dega. Pie Grīvu tilta (Dobeles šosejas tilts pār svēti Svēti pie Tušķiem) varēja manīt pat tos karstuma viļņus, kas nāca no nopostītās pilsētas. Tiltu, kas bijis noklāts ar petrolejā samērcētām zāģskaidām, vācieši tomēr nenodedzināja. Viena bumbiņa, kā jubilāre stāsta, salaužot jumtu, izkritusi cauri arī šim Šķūņu ielas namiņam, taču laimīgā kārtā tā nesprāga. Viņām abām ar māti pēc kara bija, kurp atgriezties.
Pārmācītais papagailis
Nelielajā grāmatplauktā, kas atrodas rokas stiepiena attālumā no sešdesmitajos gados pirktās tahtas, Sigurda Rusmaņa “Zeme starp Rundāli un Tērveti”, Egīla Lukjanska romāns, ceļojumu apraksti. “Skolā neesmu gājusi nevienu dienu. Taču, pārceļoties no laukiem uz Jelgavu, sākumā mēs ar māti dzīvojām kaimiņos kādai pensionētai skolotājai, kura tādam meitēnam iemācīja rakstīt un lasīt – gan latviešu, gan arī vācu valodā,” atceras Boļeslava. Viņa atzinīgi vērtē jau ilgu laiku Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkāa ieviesto kārtību, ka bibliotekāri invalīdus var apkalpot mājās. Grāmatas sirmgalve lasa katru dienu, turklāt dara to bez brillēm. Varbūt gara spēks viņai nāk no literatūras? Oļiņa teic, ka drīzāk tas gan no dzimšanas, citādi jau visi, kuri lasa grāmatas, staigātu apkārt smiedamies. Kādas problēmas viņu uztrauc? Nesaticība valdībā, tas, ka jaunatne kļūstot arvien trakāka – daudz vardarbības. No kurienes šīs atziņas? No “Zemgales Ziņu” lasīšanas un televīzijas. Pati viņa ārpus savas istabas un virtuves jau kādus divus gadus nav bijusi. Agrāk gan daudz kur iets un braukts. Jūrmalas zvejniekciemi, Saldus, Bauska, pat Daugavpils. Boļeslava ir “nobraukusi” divas rokas vadības automašīnas, kādas padomju laikos invalīdiem piešķīra par brīvu.
Kuros laikos invalīdam ir klājies labāk? Boļeslava Paukšķis neatbild viennozīmīgi. Katram laikam ir savi plusi. Mūsdienās vērtīgi ir pašvaldības apmaksātie sociālie aprūpētāji. Divas reizes nedēļā pie cilvēka, kuram ir šādas speciālas vajadzības, atnāk darbinieks, kas uzkopj māju, atnes nepieciešamo no veikala. Nevienu ar varu neliek pansionātā. “Es nevaru iedomāties, ja man ar svešiem cilvēkiem būtu jāpavada kopā gan diena, gan nakts. Savā dzīvoklī es esmu pati. Man ir telefons un arī nūja, ar kuru, piesitot pie sienas, varu pasaukt kaimiņus. Viņi man ir labi,” saka Oļiņa.
Pēc vecvecāku, daudzu draugu un arī mātes aiziešanas mūžībā dzīve kļuvusi arvien vientuļāka. Taču par sāpīgo sirmgalve tikpat kā nerunā. Viens no tuvākajiem cilvēkiem viņai ir mājas saimniece Vilma Linuža, kas dzīvo turpat blakus. Vientulību palīdz kliedēt papagailis, kurš taču ir jāaprūpē. Turklāt, kā atzīst kaimiņi, visi Oļiņas papagaiļi iemācoties runāt. Pats mīļākais bijis Sašiņš, kurš te dzīvoja deviņdesmitajos gados. Nez no kurienes uzradies, putniņš ielidoja pa logu istabā. Tas runājis krieviski. Oļiņa viņam pusgada laikā iemācījusi izteikties valsts valodā.
***
Viedokļi
Vanda Egle, Jelgavas Invalīdu biedrības priekšsēdētāja vietniece
– Boļeslava Paukšķis viena no pirmajām iesaistījās mūsu organizācijā. Tiešām apbrīnojami, kā viņa spēj pārvarēt dzīves grūtības. Pensija pirmās grupas invalīdiem bija tikai piecdesmit latu mēnesī. No pagājušā gada tā palielināta, tomēr
iztikšana nav viegla.
Vineta Kronīte, jubilāres kaimiņiene
– Dzīvespriecīgāku cilvēku
grūti atrast. Neskatoties uz Oļiņas ierobežoto dzīves telpu, ar viņu var runāt par visām lietām. Oļiņas stāsti ir optimistiski, nekādas gaušanās vai citu aprunāšanas. Ļoti kārtīga, viss nolikts savā
vietā. Mēs, mājinieki, viņu uztveram kā pilnvērtīgu, dzīvesgudru cilvēku.
