Pēdējais zvans izskanējis, visapkārt dzirdams un jūtams eksāmenu satraukums, daudzi skolēni neierastā laikā jau manāmi pilsētas ielās.
Pēdējais zvans izskanējis, visapkārt dzirdams un jūtams eksāmenu satraukums, daudzi skolēni neierastā laikā jau manāmi pilsētas ielās. Lielākajai daļai mācības beigušās. Dažiem vēl atlikuši eksāmeni un izlaidums. Tas viss uzjundī atmiņas par skolas laiku, kas nu jau vairākus gadus čuč pagātnes plauktiņā. Prieki, bēdas, smiekli un asaras, cerības un vilšanās, uzvaras un zaudējumi – tas viss bijis 12 skolas gados.
Ieslīgstu atmiņās un mēģinu atcerēties pirmo skolas dienu. Diemžēl neko daudz neatminos, tikai melnbalti kadri – baltas blūzes, melni svārki un bikses. Kā jau paredz tradīcija, pirmos soļus skolā palīdzēja spert divpadsmitie. Agrāk nezināju, kas ir Andris Keišs, kad mamma sacīja: “Viņš tevi ieveda skolā.” Bet tagad mēdzu pajokot, ka drīz Keišs teiks: “Re, meitene, ko ievedu skolā. Jā, es mazajam meitēnam atvēru durvis!”
Un kā tad bez pārdzīvojumiem un trīcošas sirds. Katru nedēļu skolotāja pārbaudīja dienasgrāmatu, un reiz man tā nebija sarakstīta. “Ak, šausmas!” satraucos. Rokas trīcēja, sirsniņa arī. Pat nesaprotu, no kā es baidījos. No pēriena vai bāriena? Tagad, protams, pasmejos par to, bet, būdama pirmklasniece, domāju, ka esmu izgājusi cauri elles mocībām.
Pašlaik, atceroties sevi pirms padsmit gadiem, nekas cits neatliek, kā vien pasmaidīt. Ai, pirmklasnieki ir lieli ampelmaņi, un arī es tāda biju, jo man vienmēr labāk patikušas puiku spēlītes – kariņi, rotaļas ar mašīnītēm, kāpšana kokos. Atceros dienu, kad uzvilku jaunu kleitu, jutos kā īsta dāma. Likās, ka arī uzvedīšos, kā dāmai pieklājas, bet bez skriešanas un lielas ālēšanās neiztiku. Rezultātā – gaiteņa durvīm izsists stikls. Sirsniņa gribēja izlēkt pa muti, bet kājas bija ātrākas. Mums visiem izdevās aizbēgt.
Diemžēl pamatskolas atmiņas nav tās mīļākās un jaukākās. Priecājos, kad beidzās 9. klases izlaidums, kas bija, tā teikt, tikai ķeksītis. Žēl. Bet toties vidusskolas gadi – visraibākie un krāsainākie.
Pirmo stundu skolas solā atceros blāvi, bet pēdējā gan iespiedusies spilgtā atmiņā. Tajā reizē vairāk domāju nevis par mācībām, bet gan to, ka vairāk kopīgi tā nesēdēsim, nebūs izbraucienu un “bastotu” stundu, par kurām skolotāji tik ļoti satraucās.
Tagad, redzot skolēnus, palaikam gribas atgriezties tajos laikos. Kaut uz nedēļu. Varbūt, lai saprastu, ka tagad ir labi, jo, ieejot skolā, vairs nejūties savējais. Bet zinu – tā nenotiks, un bezbēdību vairs nebūs un nedarbu arī krietni vien mazāk.
