Autobraucēju masai tikko tiek piedāvāts kāds savdabīgs un gaužām
diskutabls pakalpojums – apdrošināšanās pret aizsapņošanos ar
mazliet par daudz nospiestu gāzes pedāli.
Daudzi šajā sakarā izteiktie argumenti gan izraisa zināmu smīnu.
Vispirms jau uzstājīgais salīdzinājums par «Skandināvijas pieredzi»
– salīdzinot ar šo valstu braukšanas kultūras līmeni, mēs
atrodamies pie pašas zemes un vēl aizvien turpinām rakt. Vai
apgalvojums, ka jaunā kārtība mazinās korupcijas risku un garantēs
soda latu ieripošanu valsts kabatā.Pārāk
grūti piekrist arī tam, ka «desmitnieks», kas «godam» nopelnīts par
nelielu ātruma pārsniegšanu, būtu veicinošākais faktors koruptīvas
augsnes veidošanai, ja salīdzina ar «zemajiem lidotājiem», kad runa
ir par vismaz reizes desmit augstākām summām, vai stūrējošajiem
dzērājiem, kam draud ilgstoša palikšana kājniekos. Neizpratni rada arī merkantilais izteikums, ka nu
ar apdrošinātāju svētību pārkāpēju «sastrādātās» soda naudas
laicīgi ieskaitīs valsts budžetā, jo, pēc Latvijas galvenā ceļu
policista sacītā, jau tagad samaksāto sodu līmenis ir ļoti tuvu 100
procentiem.Nez kādēļ tas viss tik uzkrītoši
tiek pasniegts manierē, ka primāri ir gaidāmie ieņēmumi, bet
satiksmes drošība palikusi kaut kur tālākā plānā. Tomēr – un
nešaubos, ka tam piekritīs ļoti daudzi – izejas punktam būtu jābūt
tieši satiksmes drošībai, nevis «legālai» noteikumu pārkāpšanai
reizi gadā vai tamlīdzīgi. Nedod, Dievs, kāds vēl izgudros ieviest
polisi pret virsnormas promilēm…No
karātavu humora pozīcijām, negadījuma brīdī, kad daži «lieki»
kilometri stundā ir izšķiroši, noteicošie būs nevis polises
noteikumi, bet gan fizikas likumi un apdrošināšana bēru izdevumu
segšanai…
