Kolīdz valstī aktualizējas homoseksuālisma (alias praida) jautājums, tā vienmēr (arī Jelgavas avīzē) atrodas tā aizstāvji.
Kolīdz valstī aktualizējas homoseksuālisma (alias praida) jautājums, tā vienmēr (arī Jelgavas avīzē) atrodas tā aizstāvji.
Pirms sākt sarunu, noskaidrosim dažus pamatpostulātus. Pirmkārt, ja mūsu valstī kāda loma ir baznīcai un ja tā kaut ko kanonizējusi par grēku, vai valsts politikai to vajadzētu kanonizēt par sabiedrībai derīgu vai pavisam pieņemamu un popularizējamu, kaut arī tā pieņemts Rietumos? Dīvaini, ka padomju laikā, kad dievnams skaitījās bezmaz vai pretvalstisks iestādījums, tā normas tika ievērotas vairāk nekā tagad! Otrkārt, ja sabiedrības nospiedošais vairākums ir pret kaut ko, vai to par visu makti vajadzētu uzspiest. Mēs bieži mīlam operēt ar demokrātijas jēdzienu, kas paredz vairākuma gribas realizāciju. Tāpēc manu neizpratni izraisīja visādi citādi cienījamā žurnālista Armanda Jēgermaņa raksts avīzes 30. maija numurā.
Līdz šim nezināju, ka viņa eminence kardināls Pujats ir viena riktīga mēslu vabole un klaigātājs, kurš, padomājiet vien, uzdrošinājies vērsties pret tik cienījamu iestādījumu kā praids un līdz ar to “pamanījies notašķīt savu uzsvārci ar homofobijas izkārnījumiem”. Tam cienījamais A.Jēgermanis atradis izskaidrojumu – apziņas aptumšošanās. Taču, izrādās, Pujata vaina ir daudz lielāka, tiek gandrīz vai apdraudēti valsts pastāvēšanas pamati – viņš ap praidu esot sacēlis ažiotāžu, kas varot izraisīt sabiedrības konfrontāciju un ekscesus. Taču A.Jēgermanis prot ne vien kritizēt Pujatu, bet zina arī zāles pret šo kaiti, proti, viņam jānodarbojas ar samierināšanu, iecietības veicināšanu un tikai. Taču, tā kā negrib Armandam klausīt, “diskreditējis gan baznīcu, gan sevi, nolaižoties līdz prasta “sūdu metēja” līmenim”. Lūk, tāda ir augstākā patiesība pēdējā instancē! Vai nebūtu jauki, ja kardināls būtu A.Jēgermanis!
Protams, sevis mierināšanai var jau teikt – lai gan īstenība ir viena, patiesība katram sava. Ja runā nopietni, manuprāt, mans oponents rūgti maldās un izrāda arī takta trūkumu. Pirmkārt, viņš aizvainojoši izturējies ne vien pret cienījamo kardinālu, bet vispār pret baznīcu. Kardināls tikai pildīja savu pirmo pienākumu – grēka apkarošanu. Ja otra puse būtu gatava uz kompromisiem, droši vien kardinālam nekas nebūtu pretī sludināt iecietību un samierināšanos. Otrkārt, oponents vainu noveļ no slimā uz veselā pleciem. Cik var saprast, sabiedrības vairumam nav pretenziju pret homoseksuālismu kā tādu, bet gan pret tā pārstāvju kolektīvu publisku izrādīšanos un demonstrāciju. Tātad primārais iespējamās konfrontācijas, ekscesu utt. cēlonis šajā gadījumā ir nevis vēršanās pret praidu, bet pats praids. A.Jēgermanis cenšas apkarot sekas, tas ir, sabiedrības pārstāvju reakciju uz cēloni. Domājošam cilvēkam ir skaidrs – lai nebūtu seku, jānovērš cēlonis. Treškārt, A.Jēgermanis nonāk pretrunā pats ar sevi. Viņš it kā pareizi teic, ka praidistiem ir tiesības “neatskaitīties par savā guļamistabā notiekošo un atrasties sabiedrībā, ko paši uzskata par sev piemērotu…”. Bet kurš kuram uzbāžas ar savu sabiedrību un guļamistabu? Ceturtkārt, ar minoritātēm tradicionālā izpratnē tiek saprastas mazākumtautības. Minoritātes statuss ir saistīts ar zināmām tiesībām vai privilēģijām. Acīmredzot homoksesuālisti piesavinājušies minoritātes apzīmējumu, lai iegūtu tās privilēģijas. Tikai žēl, ka Latvijas valstsvīri un arī mūsu žurnālists to atbalsta. Tā kā tagad ir šāds precedents, par minoritātēm sevi pasludināt un publiski demonstrēt var iedomāties arī, piemēram, pedofili, sadomazohisti vai varbūt nūdisti. Tāpēc kaut kur jābūt robežai, un es uzskatu, ka tai jābūt nevis zem, bet virs praida.
Kad visi striķi trūkst, palīgā tiek ņemts Rietumu brīnumierocis – cilvēktiesības. Ko tik visu nav atļauts darīt! Vienīgi tās negarantē dzīvības neaizskaramību un cilvēka cienīgu eksistences līmeni.
Mūsu valstī aktuāla problēma ir demogrāfiskā krīze, un homoseksuālisma propoganda un demonstrēšana to vēl padziļina. Sevišķi mani satrauc tā krīzes daļa, kas skar latviešu tautu. Ja citām tautām, kas dzīvo Latvijā, nedraud bojāeja, jo tām ir etniskā dzimtene, latviešiem vienīgā vieta, kur pastāvēt, ir Latvija, un, ja latvieši šeit izmirst, viņu vienkārši nav. Par to mūsu valstsvīri pat neuzdrošinās runāt, kur nu vēl kaut ko darīt. Labi, ka mūsu valstsvīri vismaz līdz tam aizdomājās, ka nelegalizēja viendzimuma laulības un bērnu audzināšanu ģimenē, kuras pēc definīcijas nav spējīgas tos radīt. Es nevaru iedomāties bērnu ģimenē, kurā ir tikai divi tēvi vai divas mātes.
Būtu interesanti uzzināt, cik valstij vai Rīgas pašvaldībai izmaksājis šis gājiens un vai nodokļu maksātāji, kuru lielais vairums bija pret šāda gājiena rīkošanu, devuši savu piekrišanu viņu nodokļu naudu tērēt šādām vajadzībām.
Gribētu beigt ar jautājumu – kas ir tie tautas draugi, kuri mūsu valstī tā rūpējas par tautu, ka atbalsta izvirtību?
