Tas bija kārtējais rosīgais darba dienas vakars, gatavojot vakariņas, pārspriežot aktuālos notikumus, apmierinot mazā bērna iegribas ar TV grabēšanu fonā, ko pēkšņi pāršķēla izmisīgs piecgadīgās meitas paziņojums.
Tas bija kārtējais rosīgais darba dienas vakars, gatavojot vakariņas, pārspriežot aktuālos notikumus, apmierinot mazā bērna iegribas ar TV grabēšanu fonā, ko pēkšņi pāršķēla izmisīgs piecgadīgās meitas paziņojums. Viņa iedrāzās virtuvē ar vēl nebijušu sparu un izsaucienā “Mammu!” raidīja līdz šim nedzirdētu uztraukumu, briesmīgu neizpratni un pat tādu kā paniku, uz ko mani instinkti nekavējoties reaģēja ar gatavību iet, glābt un palīdzēt. Bet kas tad noticis? Bija skaidrs, ka meitu nemoka sāpes, viņa nenāk meklēt taisnību par mazā brāļa uzklupieniem un manipulatīvi nemēģina “izbīdīt” kādu savu iegribu. Pie vainas nevarētu būt arī kāds nejauši pamanīts zirneklītis vai muša, jo ģimenes vecākā atvase ar dzīvo radībiņu ir draugos. Noticis kas nopietnāks, un, izrādās, – zobi! Tie bija sākuši kustēties, lai atbrīvotu vietu lielajiem un stiprajiem.
Dziļi ievilkusi gaisu, mīļi pasmaidīdama un apskāvusi meituku, sāku viņai stāstīt, ko šis lielais notikums nozīmē. Viņa saprata, un drīz vien tukšumiņus žodziņā un jaunos baltos skaistuļus gaidījām kā svētkus. Nu jau viņas muti rotā četri kaula zobi, bet manās ausīs ik palaikam ieskanas tā vakara izmisīgais sauciens, aicinot uz pārdomām par laiku un pārmaiņām.
Šķiet, esam pie tā tik ļoti pieraduši, ka nejūtam, cik ātrā laika centrifūgā griežamies. Iksezonas jauna apģērba un apavu iegāde izaugušajiem sīčiem kļuvusi par pārāk normālu parādību, jo zinām – viņi stiepjas un mainās ļoti strauji. Pieaugušajiem šis process beidzies ap gadiem divdesmit, kad atliek gaidīt pirmās krunciņas un sirmos matus, bet vai tāpēc laiks ar mums izrīkojas saudzīgāk un lēnāk?
Mēs visi zinām, ka cilvēka dzīve ir sacirsta vairākos nozīmīgos gabaliņos. Bērnības naivums, tīņu laika identitātes meklējumi, jaunības trakums, tam sekojošais briedums, vecums… Jā, nezinu, ko īsti tam piedēvēt, jo neesmu vēl tur nokļuvusi. Bet būšu! Ticiet vai ne – steidzos turp vēja spārniem un sāku aizdomāties par fizisku nevarēšanu un koptām cilvēciskajām attiecībām, kas tajā laikā, manuprāt, ļoti daudz nozīmēs. Tomēr līdz vecumam vēl ilgi.
Ir māka pieņemt laiku un to, ko tas ar tevi dara. Man ļoti patīk teiciens – sajust drēbi –, kas nozīmē precīzi izmanīt situāciju un zināt, kā būt un rīkoties, tomēr spēlītēs ar laiku tas nevedas viegli. Vienmēr klātesošs, bet nemanāms tas met un met mums jaunas audumu strēmeles, jo no iepriekšējā apģērba esam izauguši. Hm, vai vispār ievērojam, ka dažkārt staigājam pārāk īsām piedurknēm un bikšu starām?
