Pirms 59 gadiem māliem bagātajā Lielupes krastā trīs agrāko muižu teritorijā izauga strādnieku ciemats.
Pirms 59 gadiem māliem bagātajā Lielupes krastā trīs agrāko muižu teritorijā izauga strādnieku ciemats
Kas ir Kalnciems? Divpadsmit kilometru gara zemes josla starp Kaigu un Drabiņu purviem no rietumu puses un Lielupi austrumos, uz kuras dzīvo divarpus tūkstoši iedzīvotāju. Nākamgad šim strādnieku ciematam, no kura izaugusi Kalnciema pilsēta, apritēs sešdesmit gadu. Gatavojoties jubilejai, pilsētas bibliotēkas vadītāja Nadežda Vovere kopā ar vēstures pētnieci agrāko Kalnciema būvmateriālu kombināta galveno tehnoloģi Ritu Ķirsoni, iesaistot arī skolēnus, apkopo pilsētas vēsturi.
Caur purvu uz Rīgu netiksi
Lielupes krasti apdzīvoti vismaz trīs tūkstošus gadu. 18. gadsimta dokumentos minēts, ka Zemgalē bijušas septiņas zemes jeb administratīvas teritorijas, no kurām lielākā, Upmale, atradusies starp Daugavu un Lielupi. Tās teritorijā ietilpa arī tagadējais Valgundes novads un Kalnciema pilsēta ar lauku teritoriju. Palikušas rakstītas liecības par Kalnciema pilskalnu. Zināms, ka šajā laikā caur Kalnciemu vijās senais ceļš no Rīgas uz Jelgavu, tāpat Kurzemi un tālāk uz Karaļaučiem, Vāczemi. Ceļš, kurš Jelgavu un Rīgu savieno taisnā līnijā pāri Olaines purviem, tika izbūvēts tikai 17. gadsimtā. Taču starp Babītes ezeru un Tīreļpurvu ir dabisks pacēlums – senā jūras krasta kāpa, kuru ceļošanai gan karavīri, gan tirgotāji izmantoja jau agrāk.
Latviska rosība
Tagadējais Kalnciems ietver Kalnciema, Klīves un Valgundes muižas. Tās nepiederēja privātpersonām, bet valstij. Tur gan Livonijas ordeņa valsts, gan Kurzemes un Zemgales hercogistes laikā saimniekoja lēņi. Muižu privātīpašnieki baroni Džūkstē, Sesavā, Lielvircavā un daudzviet citur cēla baznīcas, arī pilis. Lēņiem attieksme pret savām muižām bija citāda, tādēļ tur tādu kapitālu būvju nav. Kalnciema muiža ir salīdzinoši sena. Tāpat kā Ikšķiles baznīca tā būvēta no dolomīta akmeņiem. Kur tagad atrodas Rīgas – Liepājas šosejas tilts, bijusi viena no senākajām pārceltuvēm pār Lielupi. Hercoga Jēkaba laikā Kalnciems kļuva par Rīgas vārtiem, par to mūsdienās vēl liecina Kalnciema ielas nosaukums Rīgā, Pārdaugavā.
17. gadsimtā pēc dzimtbūšanas atcelšanas 1839. gadā Kalnciemā un 1849. gadā Valgundē atvēra pirmās skolas ar latviešu mācību valodu, kurās tika mācīta arī vācu un krievu valoda. 1822. gadā Jelgavā latviešu valodā sāk iznākt “Latviešu Avīzes” (1852. gadā tām bija 2000 abonentu). No 1826. līdz 1849. gadam šo izdevumu vadīja mācītājs Panteniuss, kurš kalpoja gan Jelgavā Sv.Annas, gan Kalnciema – Klīves baznīcā. 1880. gadā par jaundibinātās Jelgavas Latviešu biedrības (tolaik tika apstiprināta kā Kurzemes latviešu biedrība) pirmo priekšnieku tika ievēlēts Kalnciema pagasta vecākais, Puču māju saimnieks Jānis Neimanis, kurš bija pazīstams kā gudrs, taktisks vīrs, ar labām diplomāta spējām. Lai saņemtu biedrības dibināšanas atļauju, viņš uz Krievijas galvaspilsētu Pēterburgu dabūja braukt trīs reizes.
Revolūcijas un kari
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā ar Kalnciema ķieģeļiem lielā mērā tiek būvēta strauji augošā Rīga. Līdz ar latviešu uzņēmējiem Krišjāni Ķergalvi, Radziņu un citiem šajā laikā aktīvi darbojas arī Ņesterovu ģimene, kas dāvina 40 tūkstošus ķieģeļu Valgundes pareizticīgo klostera baznīcas būvei.
Pēc neveiksmīgā krievu – japāņu kara impērijā iestājās politiski ekonomiska krīze. Samazinājās ķieģeļu cena, darba algas, pagarinājās darba laiks. Dažas ķieģeļnīcas pārtrauca darbu. 1905. gada revolūcijas laikā Kalnciemā norisinājās strādnieku mītiņi, streiki, daudzās ķieģeļnīcās krāsnis tika pielietas ar ūdeni. Represijās pēc 1905. gada nemieriem divi jaunie kalnciemnieki – Augusts Ģinters un Kārlis Dirba – bija spiesti emigrēt.
1909. gadā 103 kalnciemnieki nodibināja kultūras un izglītības biedrību “Rīts”, kas par saziedoto naudu iegādājās trīssimt grāmatu un izveidoja bibliotēku. Tomēr pēc pāris gadiem policija šo organizāciju slēdza.
Pirmā pasaules kara gadi Zemgalē pirmkārt iezīmējās ar bēgļu kustību. Krievu armija deva rīkojumu izbraukt no piefrontes teritorijas visiem karadienestam pakļautajiem vīriešiem. Tajā pašā laikā tika izpostīti Kalnciema ķieģeļu cepļi un nodedzināta skola.
Trīsarpus tūkstoši iedzīvotāju
Ar Latvijas valsts nodibināšanu divdesmitajos trīsdesmitajos gados Kalnciemā sākās rosīga sabiedriskā dzīve, tika uzbūvēta jauna skola, taču ķieģeļu ražošana pirmskara apjomus nesasniedza. Otrais pasaules karš atkal sagrāva kultūras sasniegumus, zemnieku saimniecības, iznīcināja un izklīdināja iedzīvotājus.
Pēc Otrā pasaules kara Kalnciemā strauji tika attīstīta būvmateriālu ražošana. Iebraucot iedzīvotājiem no kaimiņu republikām un karā izpostītajiem rajoniem, strauji auga ciema iedzīvotāju skaits. Sešdesmitajos gados tas sasniedza pat trīsarpus tūkstošus (par tūkstoti vairāk nekā patlaban). Pēc deviņdesmito gadu saimnieciskās krīzes lejupslīde apstājusies. Taču lielā mērā Kalnciems ir kā naktsmāju pilsēta, jo divas trešdaļas darbspējīgo iedzīvotāju strādā ārpusē. Tomēr tāpat kā iepriekš šī teritorija piesaista ar dabas skaistumu, ūdeņiem, pēc kuru īpatsvara pilsēta ir pirmajā vietā Latvijā.
***
No Kalnciema hronikas
Kalnciema vārds rakstos parādās 16. gadsimtā pēc Kurzemes un Zemgales hercogistes izveidošanās. Hercogs Gothards Ketlers muižu izlēņo karakalpam Karlam Bīronam. Viņa dzimtā 1690. gadā piedzimst izcilais politiķis Ernsts Johans Bīrons.
1809. g. Vecbērzes karstā pie Vītiņiem izgatavo pirmos ķieģeļus. Tie izceļas ar izturību lielās temperatūras maiņās, salā.
1839. g. Klīves muižā dibina skolu.
1854. g. uzbūvē Kalnciema – Klīves luterāņu baznīcu.
1882. g. uzņēmējs, vēlākais Rīgas mērs Džordžs Armitsteds Mazgrašos uzceļ pirmo Hofmaņa ķieģeļu krāsni Latvijā.
1924. g. nodibina akciju sabiedrību “Ķieģelis un kūdra”, kā arī uzceļ jaunu skolas ēku blakus Kalnciema – Klīves baznīcai. Tajā vēl tagad atrodas Kalnciema vidusskola, kurā mūsdienās galvenokārt mācās Valgundes novada skolēni.
1935. – 1940. g. Plostmuižā darbojas Rīgas Centrālcietuma filiāle – Kalnciema katorga. Otrā pasaules kara laikā šajā vietā ir Rīgas ebreju geto darba nometne, vēlāk arī vācu karagūstekņu nometne.
1946. g. nodibina Kalnciema ķieģeļu kombinātu.
1949. g. nodibina Kalnciema strādnieku ciematu, kurā ir arī vidusskola.
1951. g. atklāj Kalnciema slimnīcu, kas darbojas līdz 1999. gadam.
1959. g. pie vecās Kalnciema muižas atklāj Rīgas – Liepājas šosejas tiltu pār Lielupi.
1960. g. nodeg ķieģeļu cehs “Purmaļi”, notiek atjaunošanas darbi un modernizācija.
1966. g. nodod Vecbērzes poldera sūkņu staciju.
1973. g. pārtrauc frēzkūdras ražošanu, tehnoloģiskajās krāsnīs kā kurināmo sāk izmantot mazutu.
1978. g. uzceļ sporta bāzi.
1984. g. Kaigu vidusskolai piebūvē mācību korpusus, skolā var izvietot ap četrsimt skolēnu. Mācību iestāde pastāv līdz 2006. gadam.
1991. g. Kalnciemam piešķir pilsētas ar lauku teritoriju statusu.
1992. g. nodibina Kalnciema sākumskolu ar latviešu mācību valodu, kas līdz 2004. gadam izveidojas par Kalnciema pilsētas vidusskolu.
1994. g. beidz pastāvēt Kalnciema Būvmateriālu kombināts. Turpina darboties atsevišķas tā daļas – ķieģeļu ražotne (SIA “Kalnciema ķieģelis”), dolomīta ražotne (SIA “Gneiss”) un mēbeļu ražotne (SIA “Gak”).
2001. g. nodibina šūšanas uzņēmumu SIA “Pionieris 2”.
2002. g. atjauno Kalnciema pilsētas kultūras namu.
