Pārlasot Jelgavas vietvaras atbildi uz nepilnu divu tūkstošu iedzīvotāju parakstīto atklāto vēstuli, kurā ielu sakārtošanu pieprasīts noteikt par galveno prioritāti, šī politiskā atrakstīšanās šķiet kā daļa kurlā un mēmā dialoga.
Pārlasot Jelgavas vietvaras atbildi uz nepilnu divu tūkstošu iedzīvotāju parakstīto atklāto vēstuli, kurā ielu sakārtošanu pieprasīts noteikt par galveno prioritāti, šī politiskā atrakstīšanās šķiet kā daļa kurlā un mēmā dialoga.
Vēstulē minētās ilgtermiņa attīstības prioritātes izskatās varenas, tomēr nav tiešas atbildes uz tajā skartajiem, ne pirmo gadu sasāpējušajiem jautājumiem gan saistībā ar remontdarbu kvalitāti, gan arī tās kontroli un nekavējošu brāķu novēršanu, lai gadu no gada neatkārtotos situācija, kad vienu un to pašu bedru lāpīšanai tiek burtiski kaisīti vējā vairāki simti tūkstošu latu, kas varētu būt izdevīgi vienīgi “darbu” veicējiem, bet ne pilsētas iedzīvotājiem un autobraucējiem.
Konkrētu atbilžu uz šiem jautājumiem, protams, nav, tās aizstātas ar dižiem plāniem attiecībā uz apvedceļiem, Ziemeļu tiltu, kura nākotne ir ļoti biezā miglā tīta, un ielu projektiem ap gaidāmo pilsētas superobjektu – Zemgales Olimpisko centru. Sak, uz jautājumu, kad tiks pienācīgi kontrolēti veiktie darbi, var mierīgi atbildēt “mēs šodien iesējām zālīti”.
Šāda izvairīšanās no konkrētām atbildēm pēc labākajiem sabiedrisko attiecību paraugiem diemžēl lielā mērā liecina arī par to, ka pilsētas vadībai iedzīvotāju vajadzības ir “pie kājas”. Kā izsmiekls skan vēstules noslēgumā minētais, ka labāk ir “stabili, droši, plānveidīgi”. Kas šajā jomā Jelgavā ir droši? Ka gadu pēc ielas “rekonstrukcijas” būs iespēja atkal braukt pa cūku rakumiem? Ka tiks pienācīgi pastiepta garantijas laika gumija, lai “pareizā” firma saņemtu kārtējo izdevīgo pašvaldības pasūtījumu?
