Saeima nupat atbalstījusi gana nopietnus grozījumus likumdošanas aktos par pensijām.
Saeima nupat atbalstījusi gana nopietnus grozījumus likumdošanas aktos par pensijām. Ja atceramies, neapmierinātība ar situāciju, kādā nonākuši mazo pensiju saņēmēji, noveda pie attiecīgu grozījumu nodošanas Saeimas deputātiem pēc tūkstošu parakstu savākšanas. No taisnīguma viedokļa neapšaubāmi ir lieliski, ka deputāti sapratuši, ka pensiju likums jāmaina. Muļķīgi tas gan izskatās no loģikas viedokļa. Visiem būtu bijis labāk, ja likumdevēji laikus lemtu par nepieciešamajiem grozījumiem brīdī, kad dzīve ieviesusi savas korekcijas. Varētu pat teikt – ja tā notiktu, droši varētu apgalvot, ka iestājies idilles pilnais “zelta laikmets” valsts un tās iedzīvotāju attiecībās.
Realitāte ir tāda, ka vai ikviens sociālās aizsardzības ieguvums tagad gandrīz vai jāizkaro. Starp citu, ne tikai no likumdevējiem deputātiem, bet arī no darba devējiem. Turklāt šis ir “karš”, kurā popularitātes punktus parasti vāc visu līmeņu politiķi. Jāsecina, ka šoreiz slikta darbošanās likumdošanā izmaksās apaļu summu, rīkojot referendumu par juridiski atšķirīgi, bet līdzīgi formulētiem pensiju likuma grozījumiem. Vai ir iespējas šādā lietu kārtībā kaut ko mainīt? Ticamākais, ne. Latvijā politiskās (ne)kultūras apstākļos ierasts, ka partijas tiek izmantotas personīgā vai noteiktas grupas labuma gūšanai. Pagaidām viss liecina, ka Saeimas deputāti nolēmuši, ka labvēlību pret maznodrošinātajiem citiem labāk neatdot
