«Es nekad neesmu raudājusi,» par pārdzīvoto baigā terora gados saka Leongina Upeniece.
“Es nekad neesmu raudājusi,” par pārdzīvoto baigā terora gados saka Leongina Upeniece
Kad tradicionāli februāra vidū Jelgavā ar dziesmām un dejām tiek svinēta Lietuvas neatkarības diena un sabrauc viesi no Jonišķiem, sarosās arī Jelgavas Lietuviešu biedrība un citas sabiedriskās organizācijas. Šajā svētku virpulī nevar nemanīt kādu sirmu kundzi – Lietuviešu biedrības valdes locekli Leonginu Upenieci, kuru draugi un paziņas sauc par Ļoņu.
Ļoņa par sevi joko, ka līdzīgi aktierim Kārlim Sebrim esot dzīves finiša taisnē. Taču viņa vēl aizvien rosīgi darbojas, turklāt ir viena no redzamākajām individuālajām uzņēmējām Jelgavas tirgū. No kurienes tāda enerģija? Viņas atbilde it kā vienkārša: “Tagad ir zelta laiki, kādus mēs vēl neesam piedzīvojuši. Ja galva un rokas ir, tu vari strādāt un nopelnīt!” Protams, salīdzinot ar jaunībā piedzīvotajiem baigajiem četrdesmitajiem un arī piecdesmitajiem gadiem, tā tiešām ir.
Karikatūra par latviešiem
Leongina dzimusi un augusi Ignata un Elenas Nauracku sešu bērnu zemnieku ģimenē lauku mājās netālu no Jonišķiem. Viņa ar šermuļiem atceras 1940. gada 16. jūniju, kad pa lielceļu brauca padomju tanku kolonna. Ļoņai tolaik bija desmit gadu. Daudzām ģimenēm traģiska bija komunistu bēgšana uz austrumiem, kad bez tiesas tika nogalināti simtiem apcietināto patriotu un nevainīgu cilvēku. Nākamajā vasarā ienākušie vācu karavīri likās kā labdari. Viņi glaudīja bērnu galvas, labprāt apmainīja viņu doto speķi un sviestu pret petroleju, kas mājās bija vajadzīga apgaismojumam. Neviens vācu administrācijas pārstāvis līdz Nauracku mājam pa visu kara laiku neatnāca. Tiesa, Jonišķos, kur dzīvoja daudz ebreju, vācieši veica briesmu darbus. Pārdzīvojot masu slepkavības, Ļoņas māte saslima un drīz arī nomira. Lietuvieši visos laikos vairāk pratuši par sevi pastāvēt. Vācu armijā viņus neiesauca, cīnīties pret komunismu aizgāja daži brīvprātīgie. Ļoņa atceras nacionālās pretošanās kustības dalībnieku zīmētu lapiņu, kas vācu laikā bija izkārta pie Jonišķu dzirnavām. Tajā bija karikatūra ar zīmējumu, ka latvieši lienot vāciešiem pakaļā bez ziepēm…
No cietuma uz fronti
Kad atgriezās padomju armija, Nauracku saimniecība, kurā bija vairāk nekā četrdesmit hektāru zemes, tika “atkulakota”, bet vēl pirms tam vecākais brālis Mikolojs saņēma pavēsti iesaukumam armijā. Puisis nepakļāvās, slēpās pie radiem, mežā. Reiz, bēgot no vajātājiem, viņš, pārpeldējis Mūsu, dzirdēja, kā blakus spindz lodes. Tomēr nodevības dēļ brāli kādu nakti apcietināja. Piekāva, lika atzīties sakaros ar bandītiem. Lai arī viņš mežabrāļu grupās nepiedalījās, Mikolojs pazina šos cilvēkus, bet spīdzinātajiem nevienu nenodeva. Jaunekli nosūtīja uz iesaukšanas punktu un tālāk uz Kurzemes fronti. Karaspēka daļā pie Vaiņodes viņš bija tikai divas dienas, jo tūlīt saslima un noļuva hospitālī. Tomēr, pateicoties šai sīkajai dzīves epizodei, Mikolojs tika pieskaitīts Lielā Tēvijas kara dalībniekiem. Sakarā ar šo statusu un pat medaļu līdz 1950. gadam Nauracku ģimeni represijas neskāra.
Viltīgais aicinājums uz kino
Upenieces kundze stāsta: “Četrdesmito gadu beigās mežabrāļi mūsu mājā nāca gandrīz katru nakti. Tie bija pazīstami cilvēki, kuru vajadzībām tika brūvēts alus, kautas cūkas. Kādu vakaru ieradās kolhoza priekšsēdētājs un brigadieris. Viņi tik šausmīgi piedzērās, ka palika guļam virtuvē pie galda. Naktī atkal atnāca partizāni. Māsa teica: “Vīri, klusu!” Tomēr varas kalpi kaut ko manīja. 1950. gada septembrī arestēja tēvu. Līdz ar viņu uz Sibīriju tika izvesta arī mana māsa Broņislava, kura pēc vīra bezvēsts pazušanas (brīvprātīgi cīnoties vācu armijā) un viena bērna nāves sasirga ar izkaisīto sklerozi un tādēļ pa pusei bija paralizēta. Viņa drīz saslima un nomira, tēvs meitas mocīšanu komunistiem nepiedeva nekad.”
Ļoņa tolaik mācījās Šauļu Pedagoģiskajā skolā. Pēc tēva un māsas izvešanas viņa tika izsekota. “1951. gada 23. janvārī biju pabeigusi otrā kursa ziemas sesiju. Komjaunatnes sekretārs man jautāja: “Ko tu brīvdienās darīsi?” Viņš piedāvāja aiziet uz kino. Mēs nostaigājām pa pilsētu līdz pulksten vieniem naktī. Divos mani atnāca apcietināt,” atceras Leongina. Viņai skaidroja, ka tikšot aizvesta pie tēva. Meitene tam neticēja. Jonišķu stacijā viņa satikās ar jaunāko brāli Leonu, kurš ar vairākiem vidusskolas biedriem un diviem skolotajiem arī tika nogādāts uz šo arestantu ešelonu.
Kad Ļoņu aizveda, Šauļu Pedagoģiskajā skolā sasaukta komjauniešu pilnsapulce, kurā skaidrots, cik bīstami cilvēki bijuši viņu vidū.
Mīlestība no pirmā skata
Ļoņa kopā ar Leonu tika aizvesta uz Krasnojarskas apgabalu. Pirmā ziema pagāja ar rokas zāģi strādājot meža darbos. Pēc gada Ļoņa ar savu salīdzinoši augsto izglītību tika norīkota par rēķinvedi kantorī. Tur arī viņa sastapa savu mūža mīlestību Aivaru Upenieku. Viņa ģimene bija izvesta no Valmieras 1941. gada 14. jūnijā. Tēvs Otto Upenieks, aizsargs un Valmieras Zemes bankas direktors, bija gājis bojā lēģerī. Palikusi sieva un dēls. 1952. gadā Leongina un Aivars apprecējās, dzima bērni. Sibīrijā jaunā sieva rakstīja uz Maskavu, lai apžēlo vīramāti un vīru, kas bija izsūtīts tikai vienpadsmit gadu vecumā. Viņiem atļāva atgriezties Latvijā, taču Leonginu atbrīvoja 1958. gadā, turklāt atgriešanās dzimtenē bija liegta. Atlika braukt uz Latviju, kur Vilces pagastā Saulītes muižā dzīvoja Leonginas tēvs ar brāli.
Tirgū jūt rosību
Pusgada laikā bērni un arī Leongina iemācījās latviešu valodu. Lai dabūtu ģimenei kaut vienu atsevišķu istabiņu, viņa sāka strādāt par slaucēju Mežniecībā darbu dabūja Aivars. Taču no algas līdz algai jaunā ģimene ar nopelnīto naudiņu izdzīvot nevarēja. Tādēļ tika iekopts dārzs, audzēti kāposti un kartupeļi. Par Krievijas un Baltkrievijas tirgos ietirgoto izdevās uzcelt Mežciemā ģimenes māju un izskolot bērnus. Viegli tas nenāca. Leongina atceras gadījumu, kad Minskas tirgū dabūjusi izkraut 38 kāpostu maisus, kas svēra vidēji 82 kilogramus.
Atmodu Upenieku ģimene sagaidīja kā laimīgu laiku. Leongina sāka darboties Lietuviešu biedrībā, katoļu draudzē. Naudas iekrājumi gan vienā mirklī pazuda.
Tagad jaunā paaudze nostājusies uz kājām, viņiem ir pašiem sava uzņēmējdarbība. Vecmāmiņa it kā varētu atpūsties, bet nav pierasts. Pēc 1995. gada, kad vīrs Aivars aizgāja mūžībā, Ļoņa daudz ceļo pa ārzemēm. Taču, ja ir jautājumi par ziediem un stādiem, tad Jelgavas tirgū der pajautāt pēc Upenieces kundzes. Viņu pazīst daudzi.
