Spēcīgā izstāde apliecina, ka šajā glezniecības tehnikā var runāt par visu – gan par ļoti intīmiem jautājumiem, gan risināt sabiedriski sasāpējušas problēmas.
Spēcīgā izstāde apliecina, ka šajā glezniecības tehnikā var runāt par visu – gan par ļoti intīmiem jautājumiem, gan risināt sabiedriski sasāpējušas problēmas
Vērojot pēdējā laika mākslas dzīvi Latvijā, var šķist, ka pasteļglezniecība, kas tik krāšņi uzplauka pēckara gados, tikpat kā izzudusi. Tiesa gan, reizēm pa pastelim parādās kādā izstādē, taču vairs nav īpašas to kopskates, kā tas bija pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Paldies Dievam, uzradies pasteļglezniecības entuziasts Edvīns Kalnenieks, kurš saņēmās un uzrunāja vairākus māksliniekus, un pašlaik Ģ.Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā rodams apliecinājums – Latvijā pastelis vēl pastāv, šajā glezniecības tehnikā mākslinieki joprojām strādā.
Viens veselums
Izstādē uzaicināti astoņi dažādu paaudžu gleznotāji, kuriem pastelis ir vai nu iecienītākā tehnika, vai arī ieņem ārkārtīgi būtisku vietu viņu daiļradē – (alfabētiskā secībā) Rolands Gross, Edvīns Kalnenieks, Valdis Līcītis, Irēna Lūse, Alise Mediņa, Felicita Pauļuka, Rita Valnere un Baiba Vegere. Tādējādi mūsu priekšā ir visādā ziņā ļoti spēcīga izstāde, kas apliecina, ka pastelī var runāt par visu – gan par ļoti intīmiem jautājumiem, gan risināt sabiedriski sasāpējušas problēmas – un ka tas ir nepieciešams vēl šobaltdien. Jāpiebilst arī – E.Kalneniekam, esot Latvijas Mākslas akadēmijas Zīmēšanas katedras vadītājam, būtiskais ir tradīciju turpinājums, krāsu tonāli smalks lietojums un perfekts zīmējums. Augsts profesionālisms ir galvenā mēraukla.
Vēl kādu izstādes dalībnieku nav iespējams izcelt, katrs no viņiem ir meistars (vai ceļā uz to kā A.Mediņa), kurš izstrādājis savu rokrakstu, savu tēmu loku. Tādēļ izstādē nav pacēlumu vai kritumu. Tā teju uztverama kā viens veselums.
Bez Pauļukas – neiedomājami
E.Kalnenieka iecere bija parādīt katra autora pēdējo piecu gadu veikumu. Lielā mērā viņam tas izdevies, izņemot F.Pauļuku, kuras dēļ izdarītas atkāpes. Citādi arī nevarēja – mūsdienu pasteļglezniecība bez šīs mākslinieces nav iedomājama.
Kā zināms, F.Pauļuka ir izcils meistars kā portreta, tā akta žanrā. Māksliniece prot atrast katram ģīmetņu modelim visefektīgāko pozu, kas atklāj viņa rakstura, iekšējās pasaules individuālo būtību. Bieži tas panākts ar ārējo formu, kam tiek pakļauts modeļa, kā šķiet, dziļākās iekšējās pasaules vibrācijas. Tas sakāms arī par trim portretiem Jelgavas izstādē, kurā eksponēts elegantais gleznotāja Bruno Vasiļevska, pamatīgais, ārēji pasmagnējais Austrālijas latviešu gleznotāja Haralda Norīša un trauslais, savās emocijās sadegošais keramiķes Ritas Einbergas portrets. Tikpat dažādi ir arī abi sieviešu kailfigūru gleznojumi, kuros katrā risinātas kādas īpašas gleznieciskās, kompozīcijas un formas problēmas.
Liktenis, alegorija, dzīve
Vēl pie vecākās paaudzes pieskaitāma R.Valnere. Viņa vienmēr bijusi tā, kura savos darbos centusies runāt par sabiedrībā aktuālām tēmām. Šoreiz mūsu uzmanībai piedāvāti trīs diptihi no cikla “Trauki” – “Glāze”, “Zelta kauss” un “Kas, kur, kad”, kas faktiski uztverams kā vienots darbs. Visu mūžu, lai ko viņa arī gleznotu, mākslinieces uzmanības centrā bijusi sieviete un bērns, tās vieta un liktenis sabiedrībā. Jūtams, ka viņai sāp, kas patlaban notiek ar sievieti, kura nereti vairs nav skaistuma un ģimenes pavarda siltuma glabātāja un bērnu sargātāja. Var apbrīnot, ar kādu smalkumu un meistarību R.Valnere izstrādājusi katru gleznas detaļu, kļūstot par pilnīguma etalonu.
Savukārt E.Kalnenieks katru visvienkāršāko tēmu paceļ augstākā pakāpē. Viņa darbi paceļas līdz alegorijai, arī klusās dabas, kurās parasti attēloti uz galda izmētāti (vai grozā sakārtoti) augļi vai dārzeņi. Tie kļūst par dzīvības simboliem. Viņa gleznas izceļas ar izsmalcinātu tonālo risinājumu, ar dažāda veida pasteļkrāsu uzlikumu, ar augstu ētisko uzstādījumu.
Viņa kolēģis no Kuldīgas V.Līcītis ir krietni prozaiskāks, viņa darbi ir sadzīviskāki, piezemētāki, taču tie vienmēr izceļas ar jūtīgu krāsu lietojumu, tonālām niansēm un iekšēju tīrību.
Veidosim centru?
Vidējās paaudzes gleznotāja I.Lūse iespaidojusies no Helēnas Heinrihsones. Šoreiz viņas tēma ir dzīves karnevāls – viss gleznā mutuļo.
Lielus krāslaukumus iecienījis Rolands Gross. Viņa darbos parasti dominē dažas krāsas, bet vienmēr uzmanības centrā ir cilvēks, kā tas ir arīdzan šoreiz.
Latvijas Mākslas akadēmijas studente A.Mediņa ir pati jaunākā izstādes autore. Viņai ir labs zīmējums, tikpat laba krāsu izjūta. Šie darbi ir krietni labāki nekā nesen redzētā konkursizstādē Rīgā, kas liecina, ka topošā gleznotāja vēl tikai meklē savu vietu, arī savu skatījumu, tēmu loku, izteiksmes veidu.
Šī pasteļmākslas izstāde izraisa varbūt utopisku domu – vai Jelgava nevarētu kļūt par pasteļglezniecības centru, kur periodiski uz lielu kopizstādi sanāk visi Latvijas šīs glezniecības cienītāji? Potences mūsu pilsētā ir lielas.
