Starp tiem cilvēkiem, kuri mūs apcietināja, galvenokārt bija latvieši. Saindēti ar pasaules revolūcijas ideju, viņi 1941. gada 14. jūnija rītā aizveda manu tēvu, kurš Latvijā bija dienējis policijā. Mazliet vēlāk aizveda arī māti, brāli un mani.
Starp tiem cilvēkiem, kuri mūs apcietināja, galvenokārt bija latvieši. Saindēti ar pasaules revolūcijas ideju, viņi 1941. gada 14. jūnija rītā aizveda manu tēvu, kurš Latvijā bija dienējis policijā. Mazliet vēlāk aizveda arī māti, brāli un mani. Stāvot pie šajās dienās atklātā pieminekļa “Bārenīte”, kas veltīts komunistiskajā genocīdā cietušajiem bērniem, šie traģiskie notikumi slīd acu priekšā, it kā tie būtu notikuši šodien.
Tolaik man bija astoņi gadi. Kā klājās bērniem ceļā uz “paradīzi zemes virsū”, es pieredzēju. Raudas no sāpēm un bailēm, izmisums. Redzēju arī bērnus, kuriem izdzisa dzīvība, un neviens nevarēja palīdzēt viņu mātēm. Mirušos neiezārkoja, bet, pārklātus ar drēbi, apraka turpat dzelzceļa malā. Dzīvojot izsūtījumā, mēs nokļuvām necilvēciskos apstākļos, kur viss bija sagatavots baigam postam. Slimības, trūkums, vietām pat bads un pastāvīgi pazemojumi. Krievu skolā, kur mācījāmies, vietējie bērni mūs sauca par fašistiem. Smadzenes šiem cilvēkiem bija “izskalotas”.
Pieminekļa atklāšanas brīdī lija lietus. Cilvēki sačukstējās, ka tā lāses varētu būt bērnu asaras. Arī pieminekļa autors tēlnieks Jānis Karlovs kopā ar ģimeni tika izvests divu gadu vecumā. Viņa darbs konkursā uzvarēja jau 1998. gadā, taču visu laiku kaut kas kavēja izveidot pieminekli. Tādēļ vēl jo vairāk paldies palīdzības fonda “Sibīrijas bērni” vadītājai kinorežisorei Dzintrai Gekai, kas nemitīgi strādājusi ap sešpadsmit tūkstošu Latvijas bērnu piemiņas un ciešanu vārdā. Piemineklī iekalts uzraksts: “Uz Sibīriju aizvestajiem Latvijas bērniem 1941. – 1949.”.
Var piebilst, ka mūs aizveda vēl tālāk nekā uz Sibīriju – uz Krievijas Tālajiem Ziemeļiem –, kur ir daudz bargāki klimatiskie apstākļi un mazākas iespējas izdzīvot. Atceros Agapitovas nometinājumu kailā vietā tālu aiz polārā loka Jeņisejas krastā. Turp tika izsūtītas mātes ar bērniem, un no turienes, šķiet, neatgriezās neviens. Būsim modri un atcerēsimies šos noziegumus, kuriem nav noilguma! ?
Ilgars Puškevics, politiski represētais
