Aina Eikina Jelgavas Valsts skolotāju institūtā un tā paraugpamatskolā mācījās divpadsmit gadu.
Aina Eikina Jelgavas Valsts skolotāju institūtā un tā paraugpamatskolā mācījās divpadsmit gadu
“Vecmāmiņ, uzraksti! Citādi mums tavs stāstītais pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā!” pirms gadiem divdesmit pērn aizsaulē aizgājušajai Ainai Eikinai (dzimusi Rāzena) teica bērni un mazbērni. Tā kaligrāfiskā rokrakstā tapusi vēstures liecība, kas ietver Jelgavas Valsts skolotāju institūta darbību trīsdesmitajos un pat divdesmitajos gados. Publicējam to saīsināti.
Katrs pa savām durvīm
Esmu dzimusi 1919. gadā Vecpiebalgā skolotāju ģimenē. Tēvs Jānis Rādens nomainīja Ogrēnu skolas pārziņa amatā Kaudzīti Matīsu, kurš aizgāja pensijā. Man bija astoņi gadi, kad tēvs neklātienē pabeidza Latvijas Universitāti un tika norīkots darbā uz Jelgavu par Valsts skolotāju institūta inspektoru un internāta pārzini. Toreiz institūta ēka man likās ļoti skaista. Tagad tā izskatās apdilusi (teksts rakstīts pirms ēkas pārbūves un kapitālā remonta, ko, ienākot tur, veica LLU Ekonomikas fakultāte toreizējā dekāna Voldemāra Strīķa vadībā – red.). Liepas un dzīvžodziņš ietves malā gan šķiet tie paši, kas toreiz…
Pa lielajām parādes durvīm gāja skolotāji. Skolēnu ceļš bija no iekšpagalma puses caur cokolstāva garderobi. Tur atstāja virsdrēbes un ielas apavus. Ēkā obligāti bija jāstaigā čībās, turklāt grīdas tika eļļotas. Speciālu dežurantu garderobē nebija, bet kārtība turējās laba. Mēteļus un cepures nemēdza pa grīdu mētāt, kā to dažkārt dara skolā, kur mācās mani mazbērni.
Mans pirmais skolotājs bija Kārlis Butevics, kurš pats bija institūta absolvents. Klasē viņš prata uzturēt disciplīnu un interesanti mācīt dziedāšanu. Lietojām skolotāja sastādītās darba burtnīcas, kurās vajadzēja zīmēt, sacerēt pašiem īsus dzejolīšus un melodijas. Pirms pāris gadiem satiku savu pirmo skolotāju Jelgavā. Stāvējām abi veikalā rindā pēc gaļas. Es viņu sākumā nepazinu, bet viņš gan mani nosauca vārdā un atgādināja, ka pirmajā klasē esot mani “dīdījis”, vai tad neatceroties?
Jāpiebilst, ka pirmā un otrā klase atradās vienā telpā, lai jaunajiem skolotājiem, kā mēs saucām praktikantus, būtu iespēja vingrināties darbā ar apvienotām klasēm, jo tolaik bija daudz tādu lauku skolu, kur bērnu skaits vienā klasē bija mazāks par minimālo, un tādēļ klases vajadzēja apvienot. Pamatskolu beidzu 1933. gada pavasarī. Toreiz laikam nebija modē pamatskolas izlaidumu atzīmēt ar ziediem, klātiem galdiem un “štātēm”, vismaz es neko tādu neatceros.
Karjeras izvēle ar testu
Pēdējā pamatskolas klasē mūs pārbaudīja speciālisti no ministrijas ar tā saukto testu metodi. Ar tās palīdzību noteica skolēnu spējas un piemērotību kādam arodam. Man, cik atceros, tika konstatēta liela pirkstu veiklība un krāsu toņu atšķiršanas spēja, turpretī maza roku veiklība. Gala slēdziens: “inteliģenta, ieteicams studēt valodas”. Es savā toreiz vēl bērnišķīgajā prātā domāju, ka studēt – tas vēl ir par tālu. Savu pāris gadu jaunāko brāli jau biju mācījusi, pat klavieru spēlē ielauzījusi. Un skolotājiem ir tik garš vasaras brīvlaiks! Nu ko, mācīšos es arī šo profesiju! (Vēlāk dzīvē iznāca tā, ka par skolotāju A.Eikina strādāja tikai pāris gadu un institūtā gūtās zināšanas izmantoja ģimenē – red.)
1933. gada rudeni skaitījos Jelgavas Valsts skolotāju institūta pirmās klases audzēkne. Obligāti bija jāvalkā formas tērps. Meitenēm tas pirmajos gados sastāvēja no tumšbrūnas kleitas un melna priekšauta, vēlāk tērpa brūno krāsu nomainīja tumši zilā. Svētku reizēs priekšauts nebija jāvalkā, toties vajadzēja baltas apkaklītes un aproces. Galvassega sākumā bija pelēka filca berete ar sarkanu un zilu svītriņu, zēniem – cepure ar nagu, ko sveicinot vajadzēja pacelt.
Skopais Ješka, Ekus jaunkundze…
Atceros vēl kādu kuriozu gadījumu. Institūtā viesojās kaut kādi Vācijas pilsoņi. Vīru dubultkvartets sniedza priekšnesumus. Dziedāja arī Jāzepa Vītola “Uguns milnu” ar Annas Brigaderes tekstu. Tur ir tādas rindas: “To, brāļi, pieminiet, vācietim neticiet…”. Mūsu puiši šo pantu rāva vaļā īpaši skaļi. Tad nu direktors, gan smaidīdams, ar roku rādīja, sak, klusāk, klusāk… Jādomā, viesi latviešu valodu droši vien nesaprata. Reiz institūtu apmeklēja pati A.Brigadere. Sēdēja zāles pirmajā krēslu rindā blakus Ekus jaunkundzei, un abas izskatījās ļoti līdzīgas, ar baltiem lakatiem apsegušās. Kādreiz esot ciemojies arī Rainis, bet tad es vēl skolā negāju un viņu redzēt nedabūju. Institūta himnai, ko mūsu koris arvien dziedāja svētkos, bija lielā dzejnieka vārdi un Jāzepa Mediņa mūzika.
Skolas jaukto kori vadīja mūzikas skolotājs, komponists Jēkabs Mediņš. Repertuārs bija plašs. Dziedājām gan latviešu, gan cittautu komponistu klasiķu dziesmas un tautasdziesmu apdares. Institūtā gandrīz katrā klases telpā bija klavieres, uz kurām vingrināties, bet otrā stāvā – ērģelītes. Pēcpusdienā tad mūsu skola bija skaņu pilna.
J.Mediņam skolēnu piešķirtā iesauka bija Ješka, pat meita Marija savu tēvu tā dēvēja sarunās ar skolas biedriem. J.Mediņš lika diezgan skopas atzīmes, sevišķi teorētiskajos priekšmetos. Bija gan arī tā, ka, piemēram, harmoniju daudzi nesaprata. Ja skolotājs nebija ar mums mierā, tad mēdza apveltīt ar diezgan spēcīgiem izteicieniem, piemēram: “Ko dziedat kā lupatas!”, “Lieciet nost savas ķeseles!” (skolas somas).
Beidzamajās klasēs mūsu audzinātāja bija Emma Ķempele. Mūs viņa dēvēja par mīlīšiem, cālīšiem, bet mēs viņu par mammu, saprotams, aizmuguriski. E.Ķempele mācīja ģeogrāfiju, ģeogrāfijas metodiku un kooperāciju. Visīpatnējākā sieviete skolotāja bija Paula Ekus jeb mūsu Ekus jaunkundze. Tā toreiz skaitījās pieklājība – uzrunāt neprecējušās sievietes par jaunkundzēm, un smieklīgi tas nelikās, kaut arī mūsu skolotājai bija jau pāri sešdesmit gadiem. Ekus jaunkundzes kārtības un tīrības mīlestība bija pedantiska. To viņa prasīja arī no skolniecēm, sevišķi internātā, kur viņa skaitījās visu meiteņu audzinātāja. Toreiz mēs par Ekus jaunkundzi pat zobojāmies, bet tagad varu teikt – šī stingrība bija vietā. Institūtā Ekus jaunkundze mācīja meitenēm rokdarbus, rokdarbu metodiku. Gatavojām no dažādiem materiāliem rotaļlietas, albumus ar aplikācijām, papīra locījumiem, vārdu sakot, lietas, kas vajadzīgas, bērnudārzā strādājot. Liekas, pat grāmatas iesiet mācījāmies. Mūs iepazīstināja ar dažādām rokdarbu tehnikām: šūšanu, izšūšanu, adīšanu, tamborēšanu, tīkla siešanu, prievīšu un celaiņu aušanu, mezglošanu. Ekus jaunkundzes stundas bija īsta atpūta no garīgā darba. Kamēr strādājām, viņa mēdza šo to stāstīt. Kāda meitene jokodamās apvaicājās, kas bijusi skolotājas pirmā mīlestība. Atbilde skanēja: “Mana pirmā mīlestība bija mans onkulis.” Taču vēlāk es uzzināju, ka viņai bijis saderinātais, kurš diemžēl pirms kāzām nomiris. Atceros, ka viņa, par bērnu mācīšanu runājot, teica – latviešu bērni esot lieli individuālisti; tos esot grūtāk mācīt nekā citu tautību bērnus. Neraugoties uz lielo vecumu, skolotāja vēl pati cītīgi mācījās angļu valodu, lai varētu braukt uz Beļģiju Briseles mežģīnes skatīties.
Pateicamies Dzintrai Brakanskai par palīdzību materiāla sagatavošanā.
***
Jelgavas Valsts skolotāju institūts
Dibināts 1923. gadā. Darbojoties līdz 1944. gada aprīlim, deviņpadsmit izlaidumos Latvijai tas deva 626 skolotājas un 489 skolotājus. Pēc kara uz institūta bāzes dibinātā Pedagoģiskā skola darbojās no 1944. gada decembra līdz 1957. gadam, – 1088 skolotājas un 244 skolotājus.
Pazīstamākie absolventi: uzņēmējs Valdis Jākobsons, žurnālisti Oskars Gerts un Guntis Krūmiņš, aktrise Tamāra Soboļeva, skolu inspektore Sarmīte Krasta, skolotāja un dzejniece Gunta Micāne.
Institūta himnai “Augšā, brāļi!” ir Raiņa vārdi un Jāzepa Mediņa mūzika.
