Kāds teicis, ka pasaule ir pilna ar gribošajiem: daži grib strādāt, bet pārējie grib ļaut viņiem to darīt.
Kāds teicis, ka pasaule ir pilna ar gribošajiem: daži grib strādāt, bet pārējie grib ļaut viņiem to darīt. Pārāk bieži mēs gribam, lai ziedojas citi, nevis mēs. Pārāk bieži gribam, lai mūsu pienākumus labāk izdara citi. Un pārāk reti paši piesakāmies izdarīt to, ko varētu izdarīt kāds cits. Līdz ar to pasauli apgrūtina nepadarītu darbu gūzma.
Te nāk prātā stāsts par Katru, Kādu, Citu un Nevienu. Nu, lūk. Reiz bija svarīgs pienākums, un Katrs bija pārliecināts, ka Kāds to izpildīs. Cits varēja to izpildīt, bet Neviens to nedarīja. Kāds par to bija ļoti dusmīgs, jo tas bija Katra pienākums. Katrs domāja, ka Cits to varētu izpildīt, bet Neviens nepamanīja, ka Katrs to nedarītu. Tas beidzās ar to, ka Katrs Kādam izteica pārmetumus, ka Neviens nav darījis to, ko Katrs varēja izdarīt.
Lai arī te saskatām darba organizācijas trūkumu, manuprāt, tas ir stāsts par katra atbildības izjūtu. Taču šī izjūta – gan tās izcelsme, gan ilgums – ir tikpat apšaubāma kā zāle laukā, ja vien tie nav mani pamatprincipi un dziļākā pārliecība. Tikko piedalījos kādā nometnē, kur diskusijās par finanšu organizēšanu dzima joks, ka beidzot noskaidrots, ar ko cilvēks atšķiras no dzīvnieka, – ar naudas problēmām. Ja tikai tas mūs šķirtu no dzīvniekiem, gaidīt jebkādu atbildību būtu muļķīgi un būtu jāpiekrīt Freidam – ja tevi sāk interesēt dzīves vērtība vai tās jēga, tu esi slims. Ja kāds izliekas labs tikai tad, kad tas ir izdevīgi, vai varam no viņa prasīt vai pat gaidīt arī ko citu – uzticību, godīgumu, strādīgumu un uzupurēšanos? Kādu totālu bezcerību “dāvina” uzskats, ka pēc nāves tiksi aprakts kā suns, ar ko viss beigsies. Būt laimīgam nozīmē iemācīties būt apmierinātam, bet diez vai iespējams samierināties ar tik pieticīgu perspektīvu. Tāpēc daudzi izvēlas par to nedomāt vispār. Arvien saasinās evolucionistu un kreacionistu zinātnieku cīņas. Saskaņā ar evolūciju arī morāle ir tikai nejaušība. Mēs visi tomēr kaut ko gribam –
un gribam daudz, un ne tikai ēst un gulēt, jo sirdī iemontētas ilgas pēc kā vairāk. Taču, lai arī reliģijas solījumus ar zinātnes metodēm pierādīt nevar, krusta vertikāle ir apliecinājums, ka Visumā neesam vieni, un tā ir vislabākā alternatīvā “degviela”, kas iedvesmo un spēj dot gandarījumu par savu eksistenci. Šī reaktīvā sirdsprāta degviela nepiesārņo, un ar to jāspēj aizlidot līdz pat trešajām debesīm.
