Šodien aprit tieši nedēļa, kopš dvīņubrāļa sieva kļuva gandrīz par neesošu personu.
Šodien aprit tieši nedēļa, kopš dvīņubrāļa sieva kļuva gandrīz par neesošu personu.
Piektdienas vakars, ilgi plānots un pārdomāts, sākās diezgan jauki. Par spīti tam, ka bija iekritis 13. datumā. Kā norunāts, ieradāmies Tērvetē uz pāris naktīm atpūsties pie Gulbju ūdenskrātuves uzceltajās mājiņās. Protams, visapkārt mudžēja no manāmi iereibušiem mazulīšiem, kas, kā paveikuši nez kādu varoņdarbu, atzīmēja pamatskolas izlaiduma dienu.
Sapratām, ka piektdienas vakars nekāds mierīgais nebūs un ka putnu balsu un zivju lēcienu skaņu vietā tuvumā un tālumā mauros pusaugu bērni, atbrīvojušies no stingro vecāku saitītēm. Tādēļ jau no paša sākuma īpaši pieskatījām savas un citu mantas.
Sestdienas rīta pusē ap pulksten sešiem sapratu, ka neesmu tik kaislīgs makšķernieks, lai zivju vilināšanai atdotos lietū un drēgnumā. Līdu atpakaļ mājelē, nodomādams, ka durvis tādā gaišā dienā nav ko slēgt.
Vēlāk izrādījās, ka brāļasievas sarkanā rokassoma nozudusi tāpat kā lielākā daļa devītklasnieku. Daži vēl izmirkuši dreifēja šurpu turpu, bet kopumā bija iestājies miers. Tikai pēcpusdienā noskaidrosies, ka par kādiem sešdesmit latiem bagātāks kļuva viens no tuvējā Vilces pagasta brašuļiem, kas uzdrošinājies ielavīties nelielā telpā pie trim guļošiem cilvēkiem un vienkārši aiznest tur novietoto somiņu un telefonu.
Jāteic, ka, salīdzinoši vērtējot, naudas zudums bija mazākais no nelaimīgajām ļaunajām ziņām. Sarkanajā tašā bija arī divu mašīnu dokumentācija un abu braucēju tiesības, viena autiņa atslēga, kā arī citas vairāk vai mazāk vērtīgas mantas.
Pēc trim stundām atbraukušie policijas ekipāžas vīri atgādināja jau labi zināmo par pašu neuzmanīgumu un vēlīno ziņošanu likumsargiem par notikušo. Atpūtniekiem atlika vien cerēt uz kaut cik rosīgu policistu darbu, jo “gulbīša” administrācija rīta pusē bija pamanījusi aizdomīgu puišeli, kas streipuļodams rokās turēja sarkanu somu. Zināmi arī viņa kompānijas biedri un dzīvesvietas. Taču nedēļas laikā priecīgas vēsts vēl nav bijis. Zaglis vai kāds cits “labdaris” vēl bija paspēlējies ar asu instrumentu gar bembīša riepu. Taču žēl, ka puikam neienāca prātā doma paņemt tikai naudu un pārējās mantas atstāt, jo ko gan ar tām iesāks. To viņš varbūt iedomāsies, kad pirmo reizi uz sauli raudzīsies pa rūtotu logu.
Stāstot par šo notikumu, vēlos rosināt – lai cik pārliecināti esat par savu un savu mantu drošumu, atpūtā nekļūstiet nevērīgi. Sevišķi, ja brīvdienās domāts aizšaut kādos tālākos zaļumos sabiedriskā vietā. Citādi var gadīties vienā mirklī kļūt par bezpajumtnieku, kam nav ne dokumentu, ne naudas. Un tad putnu dziesmas šķitīs nevis veldzējošas, bet sērīgas.
Lai priecīgi svētki!
