Pilsētā atgriezos pēc kādās meža mājās pavadītajiem Jāņiem, kur, ja neņem vērā odu armijas un krāna trūkumu, jutos laimīgs.
Pilsētā atgriezos pēc kādās meža mājās pavadītajiem Jāņiem, kur, ja neņem vērā odu armijas un krāna trūkumu, jutos laimīgs. Diemžēl atgriešanās izjūtas ar piedzīvoto nonāca jo lielākā kontrastā, jo tās ir divas atšķirīgas pasaules, jā, pat divi dzīves ceļi. Uz trotuāra mētājas mētelis un kurpes – laikam tālāk kāds aizgājis pliks, bet tādi jau te klumburēdami staigā katru otro dienu. Pie dzīvokļa durvīm sagaida nezināmas izcelsmes kaka. Kāds tur brīnums – kur tāda patērētāju koncentrācija, smird daudz kas. Kanalizācija zem loga. Piečurāta kāpņu telpa. Smird automašīnas, un pīpmaņu dūmi lien iekšā pa visiem caurumiem. Sirdsmieru saskalo kaimiņu paceltās balsis un skaļie urbji… Leģendas vēsta, ka pirmo pilsētu zemes virsū uzcēlis pirmais slepkava – Kains. Nokāvis savu brāli Ābelu, viņš aizbēga no Dieva acīm kā pretinieks, lai ap sevi pulcētu citus visa labā nīdējus. Tā pilsētas radās, lai izdabātu sev, dzīvotu šodienai un uz citu rēķina. Gadu tūkstošu laikā šis tas mainījies, un dzīve pilsētā lielākajai daļai ir nepieciešamība. Diemžēl lielpilsētās pārsvarā notiek arī galvenās norises, un rodas iespaids, ka provincē palikuši vairs tikai zemnieki un dzērāji. Kādā pētījumā secināts, ka apmēram 20 procentu esot sarežģītie cilvēki, bet pārējie – vienkāršie. Nevar teikt, ka vieni būtu pārāki par otriem. Sarežģītie mēdz ieslīgt bezmērķīgā filosofēšanā, turpretī vienkāršie runā skaidri un saprotami. Viņi ir atvērtāki, vairāk skatās acīs. Vienīgā problēma, ka sarežģītajiem ar viņiem nav par ko pafilosofēt. Visticamāk, liela daļa sarežģīto aizbēg uz pilsētām, jo tur dzīvi piedāvā sarežģītāku. Tā nu mēs kopā dzīvojam – asfalta bērni, nepazīdami puķes un neatšķirdami putnus. Vajadzētu varēt to labāko paņemt no abiem šiem dzīves ceļiem – gan no pilsētas tempa un iespējām, gan lauku klusuma, miera, fiziskā darba. Nez kāpēc tik maz cīnāmies par iekšējo harmoniju? Jau vismaz gadsimtu garīgā attīstība netiek līdzi tehnoloģijām. Te nav runa par laucinieku iespējamo neattapību modernos verķos, bet gan par morālo trulumu, ko veicina pilsētu atrautība no visa dabiskā. Daba vēl ilgi būs zinātnieku iedvesma, bet tikmēr pilsēta turpina lepoties ar saviem debesskrāpjiem, skursteņiem, glaunajiem veikaliem un autiņiem. Ar neizsmeļamajām izklaides bedrēm, kas ražo egoistus. Taču tas nav pats labākais uz šīs pasaules, un kaut kas tam visam pa vidu, par laimi, arī smaržo.
