Vienkāršas banalitātes – valsts un tās aparāts nav domāts sevis uzturēšanai un atražošanai.
Vienkāršas banalitātes – valsts un tās aparāts nav domāts sevis uzturēšanai un atražošanai. Iedzīvotāji varai deleģējuši un uzlikuši par pienākumu gādīgi tikt galā ar kopīgām ikdienas rūpēm. Lai valsts to varētu, iedzīvotāji maksā nodokļus. Tam tā jābūt, un ideālā gadījumā no kopā saliktās naudiņas vienādā mērā tiek izlīdzēts visiem.
Šoreiz attiecībā uz pasažieru pārvadātājiem valsts rīkojusies kā ļaunā pamāte. Solīja savu palīdzīgo roku, lai nebūtu jāceļ biļešu cenas braucējiem nesasniedzamos augstumos. Tomēr to pildīja vien daļēji. No 13 miljoniem latu, ko valstij līdz šim jau vajadzēja izmaksāt, pārvadātāji saņēmuši vien astoņus. Trūkstošos piecus miljonus viņi aizņēmās bankās. Kādu daļu sedzām mēs, pasažieri, pērkot biļetes ar jau palielinātu tarifu. Jāuzsver – tā bija līdz šim. Pārāk naiva ir cerība, ka tas tā turpināsies, jo zaudējumi pārvadātājiem aug lavīnveidīgi. Bet ne lavīnveidīgi aug valsts varas pārstāvju atbildība par saviem solījumiem. Ja nav iespējams pilnībā segt pēdējā pusgada laikā radušos zaudējumus, jāizmaksā vismaz tā daļa, kas tika apsolīta. “Nē” ir vienīgā atbilde, kas skanējusi no valsts maka turētāju – Finanšu ministrijas – puses. Ja tā turpināsies, augustā gaidāmā braukšanas tarifa palielināšanās būs tikai sākums biļešu cenu kāpumam stāvus debesīs. Līdz ar to kā klaju ņirgāšanos var uztvert ikvienu valdības činavnieku mēģinājumu izskaistināt savu ikdienu. Kaut vai ar zirgu gvardi, kas, redz, varot celt pilsoņu patriotiskās jūtas.
