Nav ne veļu laiks, ne rudenīgi drūmās un nedaudz mistiskās tumšā perioda noskaņas, tomēr manas domas un sajūtas aizvien biežāk aizklejo pakaļ aizgājējiem.
Nav ne veļu laiks, ne rudenīgi drūmās un nedaudz mistiskās tumšā perioda noskaņas, tomēr manas domas un sajūtas aizvien biežāk aizklejo pakaļ aizgājējiem. Iespējams, tas tādēļ, ka salīdzinoši īsā laikā mūžības robežu šķērsojuši vairāki man tuvi vai pazīstami cilvēki. Te viņi bija un te – vairs nav.
Zaudējuma sāpes vienmēr ir smeldzīgas, taču pa vidu šim melnajam egļu skuju un sveču smaržas sajaukumam vīd kāds netverams, bet ļoti reāls tuvums. Tās nav tikai atmiņas par mīļu smaidu, norūpējušos acu skatu vai piktu vaigu, fotogrāfijās vai videolentē fiksētas kustīgas bildes, bet kas ar citām maņām taustāmāks.
Kāds secinājis, ka, cilvēkam aizejot, viņa fiziskais ķermenis kļūstot par 21 gramu vieglāks. Tas esot dvēseles svars. Domas ap nezināmo un taustāmi nepierādāmo vienmēr izraisījušas spekulācijas un bailes, kad kādreiz tuvais un mīļais kļūst par tālu, aukstu, caurspīdīgu un spokainu, tomēr manās sajūtās zīmējas pavisam cita aina.
Es redzu jūras malu, kuru grezno sārti violetie norietošās saules stari. Ir tveicīgs, bet ļoti mīlīgs jūlija vakars ar liegu vēja pieskārienu, un man blakus iemītas lielas, stingras pēdas. Te tikko gājis ar neizskaidrojamu konsistenci piesātināts stāvs sūnu zaļā krāsā, šādi pārraidot mierpilnu esību.
Mēģinot skaidrot šīs sajūtas, tā vien vēlos pieķerties enerģijas nezūdamības likumam. Katru dzīves dienu pa kripatiņai runātais, domātais, lemtais un darītais nevar beigties vienā acumirklī, apklustot sirdspukstiem, bet veido kopumu, kas turpina ietekmēt fizisko dzīvi. Tas ir kā liels un spēcīgs mantojums, kas atgādina par sevi gadiem ilgi. Nav jāgremdējas atmiņās vai jāsēž kapsētā uz soliņa, lai to sajustu. Vienkārši ieskaties un redzi!
Mani aizgājēji bijuši garīgi bagāti un krietni cilvēki. Iespējams, citu piesātinātie stāvi būs poraināki, tumšā nokrāsā, bet pēdas – vējā sajauktas. Kādu mantojumu veidojam mēs paši? Izraugāmies cēlu un smagu dārgmetālu vai tomēr knapināmies ar sētmalē atrastām vieglām pagalītēm un salmiem? Un kādas krāsas dzīvē meklējam? Pieņemu, ka vairums šādās kategorijās vispār nedomā – dzīvo tik nost, nebēdādami par cēloņiem un sekām, kas kā mālu mīca mūsu enerģijas kopumu. Tomēr pavisam noteikti pienāks diena, kad tas fiksēsies pabeigtā stāvoklī un mīs pēdas dzīvo dvēselēs.
