«Rejošos» ragaiņus var sastapt pļavā un āboliņa laukos.
“Rejošos” ragaiņus var sastapt pļavā un āboliņa laukos
Šomēnes var doties ne tikai mežacūku, bet arī stirnu āžu medībās. Tautā par tām mēdz teikt – meklēt Jāņu buku.
Šos ragaiņus vasarā parasti var sameklēt pļavās, āboliņa laukos, kultivētos zālājos vai izcirtumos. Katra mednieka ziņā izlemt – gaidīt stirnu āzi pienākam pie iepriekš uzcelta medību tornīša vai mēģināt viņam piezagties. Vislabāk tas izdodas miglainos vai lietainos rītos, kad skaņas mežā ir klusākas un līdz ar to arī dzīvnieka uzmanība nedaudz atslābusi.
Visinteresantākās šo dzīvnieku medības ir riesta laikā, kas parasti sākas jūlija otrajā pusē vai augusta sākumā. Dzīvnieku pievilināšanai var izmantot īpašu svilpīti, ar kuru atdarina stirnu kazas balsi.
Dažāda augstuma svilpieni ir viens no veidiem, kā stirnas sazinās savā starpā. Turklāt svilpiens vienmēr nozīmē satikšanos. Ja tas ir zemākos toņos, stirna meklē āzi, ja augstākos – tas ir aicinājums atsaukties kazlēnam, kurš kaut kur tuvumā noslēpies zālē. Minēto svilpīti var nopirkt medību piederumu veikalā. Vēl vieglāk to pagatavot pašam, taču būs krietni jānopūlas, lai iemācītos pareizi svilpt.
Svilpes izgatavošanai vislabāk der lapas ar smalku dzīslojumu un līdzenām malām, piemēram, bumbieres, bērza vai ceriņu, var mēģināt izmantot arī kamolzāles lapu. To pieliek cieši sakniebtām lūpām un pūš tā, lai lapas malas sāktu vibrēt, radot vēlamo skaņu. Jo platāk būs pirksti, kas tur lapu, jo skaņa zemāka, jo tuvāk – augstāka. Kļūdoties izdosies skaņa, kas atgādinās stirnas briesmu signālu, un iegūsiet pretēju efektu. Lietojot rūpnieciski izgatavotas svilpītes, princips ir tas pats – jo skaņa zemāka, jo tā vairāk domāta stirnu āzim, jo augstāka – kazai.
Svilpienam stirnu āzis vislabāk atsaucas pēc pērkona lietusgāzes, kad pļavās mazliet kūp migla un aiz mākoņa maliņas vīd pirmie saules stari.
***
Fakts
Stirnas ēdienkartē ir vairāk nekā 250 sugu augu. Galvenokārt – zaļi lakstaugi. Rudenī izvēlas sīkkrūmus – viršus, mellenājus, brūklenājus. Ziemā – koku un lielāku krūmu zarus, arī priežu, egļu zariņus un pumpurus.
Galvenie dabiskie ienaidnieki – vilki, lūši, klejojoši suņi. Kazlēniem uzbrūk arī lapsas, kraukļi, jenotsuņi un mežacūkas.
Uzziņai
Stirnas spēj piemēroties visdažādākajiem dzīves apstākļiem. Apdzīvo dažādus mežu tipus, kultūrainavas. Tomēr priekšroku dod nelieliem jauktu lapu koku mežiem, bet skuju koku audzēs – skrajākām vietām.
Stirnas ir nometnieki un aktīvas visu gadu. Mīl siltumu – guļvietas iekārto no vēja aizsargātās vietās. Vasarā bieži dzīvo ārpus meža – pļavās un zālāju laukos –, kur mazāk traucē asinssūcēji kukaiņi.
Stirnas redz samērā vāji, tomēr viņas ievēros jebkuru strauju kustību. Pētījumi liecina, ka stirnas vairāk paļaujas uz dzirdi, tāpēc to medībās jābūt īpaši klusam, pat jāsaplūst ar apkārtējo pasauli un jāpaliek nemanāmam.
