Piezīmes no Valsts prezidenta Valda Zatlera vizītes Ukrainā 25. – 27. jūnijā.
Piezīmes no Valsts prezidenta Valda Zatlera vizītes Ukrainā 25. – 27. jūnijā
“Latvijai vajadzētu atbalstīt naftas un gāzes tranzītvalstu sadarbību Baltijas – Melnās jūras reģionā, tādējādi panākot zināmu enerģētisko neatkarību no Krievijas. Mēs gaidām no jums atbalstu ceļā uz ES un NATO, kaut ukraiņu sabiedrības vairums NATO īsti neatbalsta. Jūsu prezidents tiešām ir piedalījies Černobiļas AES seku likvidēšanā? Mēs to nezinājām, bet tas ir nozīmīgs fakts. Kijeva ir salīdzinoši krieviska pilsēta, taču mums nav grūti pāriet no krievu valodas uz ukraiņu un otrādi. Ukrainā vairs nav piecdesmit miljonu iedzīvotāju, bet gan kādi 47 – 48 miljoni. Maz dzimst, daudz mirst, un daudzi izbraukuši uz Rietumiem, piemēram, Portugāli. Ukrainas iestāšanos NATO atbalsta apmēram trešdaļa Ukrainas iedzīvotāju. Prezidents Juščenko ar premjeri Jūliju (Jūliju Timošenko – red.) no sabiedrotajiem “oranžajā revolūcijā” kļuvuši par asiem politiskajiem pretiniekiem.” Tādi jautājumi un izteikumi žurnālistu vidū virmoja pirms Latvijas prezidenta valsts vizītes organizētās preses konferences Ukrainas prezidenta rezidencē Kijevā. No brīža, kad žurnālisti ieņēma vietas zālē, līdz abu valstu prezidentu ienākšanai pagāja mazliet vairāk nekā stunda, un tad jau sanāca laiks gan aprunāties, gan pārdomāt, ka tuvākajos Austrumos laiku mazāk mēra pēc pulksteņa. Ja Ukrainas prezidentam ir prieks satikt mūsējo, tad mājastēvs runās tik ilgi, cik gribēs. Un, ja šo ieilgušo runu dēļ V.Zaltleram uz vēlu vakaru būs jāatliek ieplānotā tikšanās ar valdības vadītāju J.Timošenko, tad varbūt tas nav gluži netīšām, bet gan tāpēc, ka Juščenko gribēja maķenīt ieriebt politiskajai konkurentei…
Latvieši un ukraiņi var sadarboties vairāk
Braucot pa četrarpus miljonu pilsētu Kijevu, daudzviet mana celtņus, betona vedējus. Vieglo automašīnu ir pārāk daudz. Tās stāv uz trotuāriem, rada sastrēgumus, kas tagad, atvaļinājumu laikā, vēl neesot tie sabiezinātākie. Pērn Ukrainas iekšzemes kopprodukts palielinājās par 7,3 procentiem, turklāt šāda pieauguma temps saglabājas jau kopš gadu tūkstošu mijas. No 2005. gada Ukraina ir septītā lielākā metāla ražotāja pasaulē, spēcīga ir arī ķīmiskā un pārtikas rūpniecība. Tajā pašā laikā, pēc Latvijas Bankas datiem, tikai trīs procenti no Latvijas uzņēmēju ārvalstu investīcijām saistās ar Ukrainu. Latvijas eksporta bilancē Ukrainas īpatsvars aug, taču pagaidām tas sasniedz tikai vienu procentu kopējā apjoma. Latvijas importa bilancē Ukrainas īpatsvars ir 1,6 procenti. Viens no eksportētājiem Ukrainas tirgū ir Jelgavas Mašīnbūves rūpnīca. Tās īpašnieks Pēteris Bila, kurš šajā braucienā ietvertajos biznesforumos Kijevā un Ļvovā piedalījās kā viens no pazīstamākajiem Latvijas uzņēmējiem, saka: “Uz Ukrainu aiziet apmēram piektā daļa mūsu produkcijas, kas ir trīs miljoni ASV dolāru gadā. Jelgavā ražotās eļļošanas iekārtas un bremžu sistēmas pērk ukraiņu metalurģiskie kombināti. Šajā braucienā piedalos, lai varas vīri vairāk zinātu par mūsu biznesu un lai mums netraucētu birokrātija, kurai gan Krievijā, gan Ukrainā ir liela ietekme.”
Iespējama atgriešanās deviņdesmitajos
Auto degviela Kijevā maksā apmēram tikpat cik Latvijā, elektrība divreiz lētāka, gaļa divas reizes dārgāka, degvīns plašā izvēlē, un puslitra pudeles cena mazliet pārsniedz latu.
“Degvīnu ukraiņi dzer daudz, var nebrīdinot par pusstundu nokavēt biznesa tikšanos. Mēs ar savu latvisko precizitāti un laipnību iegūstam – jo īpaši attiecībās ar ārzemju firmām,” stāsta divdesmit astoņus gadus vecais uzņēmējs ilūkstietis Andrejs Gavrilovs, kurš nepilnu gadu vada Latvijas IT uzņēmuma filiāli Ukrainā. Uz darbu viņš brauc ar Kijevas metro, jo nav tik bagāts, lai stundām kavētos sastrēgumos. Ukrainā viņš cenšas īstenot sapni pastrādāt līdzīgi kā Latvijā deviņdesmitajos gados, kad uzņēmēji pelnīja “tās lielās naudas”. Ukrainā pavisam palikt viņš negribētu, bet izveidot kādu uzņēmumu gan. Andrejs dzīvo kā jūrnieks – ģimene Rīgā, bet pats Kijevā.
Runā tikai ukrainiski
Ukraiņi ir sirsnīgi un atklāti. “Te jau nav Krievija, kur nevarētu droši teikt, ko domā,” Ļvovas universitātes pasniedzējai Olgai Ševčukai saka kolēģe. Tobrīd, stāvot pie augstajam viesim tepiķotajām augstskolas parādes kāpnēm, jautāju trim kundzēm: “Ko jūs domājat par sadarbību ar Latviju?” Olga, kas vislabāk runā krieviski vai angliski, teica, ka, viņasprāt, saites salīdzinājumā ar padomju laikiem ir mazinājušās. Sadarbībai traucē birokrātiskie šķēršļi. Piemēram, nokārtot braucienu no Ļvovas uz ASV ir vienkāršāk nekā tikt līdz sešdesmit kilometru attālajai ES valstij Polijai. Birokrātija baiga. Sarunā ar diviem puišiem – Vēstures fakultātes pirmā kursa studentiem – secināju, ka jauniešiem ir grūtības ar svešvalodām. Puiši brīvi runāja tikai ukrainiski.
“Golodomors” ir starptautisks termins
Latviju pārstāvot augstākajā valstiskajā līmenī, tika nolikti ziedi pie 1932./1933. gadā padomju represijās izraisītā bada upuru pieminekļa, kas atrodas pašā galvaspilsētas centrā pie deviņdesmitajos gados atjaunotā Mihailovskas klostera sienas. Ukrainā, Pievolgā un daļēji arī Baltkrievijā izraisītā bada cēlonis bija labības atņemšana zemniekiem. Tie bija neražas gadi, bet PSRS vajadzēja ar graudiem samaksāt Rietumu partneriem par industrializācijai vajadzīgās tehnikas un iekārtu iegādi. Tas tika izdarīts, nežēlīgi upurējot septiņu miljonu ukraiņu dzīvību. Septiņi miljoni – tas ir vairāk nekā visu trīs Baltijas valstu iedzīvotāju kopskaits! Šā gada martā Latvijas Saeima pieņēma deklarāciju “Par 1932. un 1933. gada Ukrainas lielo badu”. ANO 58. Ģenerālajā asamblejā šo noziegumu nosodīja 63 pasaules valstis. Jēdziens “golodomors” iekļauts starptautiskās politikas vārdnīcā.
Runājot ar ukraiņu kolēģiem, man neizdevās atrast nevienu, kas būtu zinājis kaut ko par slaveno Edvīna Šņores filmu “Padomju stāsts”, kurā golodomora nosodījums ieņem nozīmīgu vietu. Tieši tajās dienās, droši vien lielā mērā arī filmas sakarā, bija kārtējais izlēciens pret Latvijas vēstniecību Maskavā. Ne Kijevā, ne Ļvovā to it kā nemanīja. Droši vien mūsu diplomātiem un kultūras sakaru veicinātājiem šajā jomā jāstrādā vairāk.
Trīs nosacījumi zonā
Brauciens no Kijevas līdz Černobiļas katastrofas zonai ilgst apmēram divas stundas. Ceļš tālāk ved uz Baltkrieviju un ir diezgan gluds. Taču automašīnu uz tā salīdzinājumā ar Kijevas pievārti daudz mazāk. Turklāt nemana vairs steidzīgos džipus un jaunāka izlaiduma braucamos. Lauki apstrādāti, bet ceļmalā tukšas fermas, kādas gan daudzviet var redzēt arī Latvijā. Piebraucam pie kontrolpunkta barjeras, kas atrodas apmēram piecdesmit kilometru no atomstacijas. Tur mūsu žurnālistu grupu uzrunāja uzņēmuma “Ruzod” (nodarbojas ar katastrofas seku likvidāciju) direktora vietnieks Vasilijs Mahno. Zemessarga apvidus tērpā ģērbtais vīrs šajā misijā ar pārtraukumiem darbojas jau kopš
1986. gada maija. “Zonā jāievēro trīs lietas. Pirmkārt, nekur neiet bez pavadoņa. Otrkārt, nekāpt nost no asfalta vai betona ceļa seguma. Treškārt, mazgāt rokas pirms tualetes. Jūsu kurpes ar vaļējo purngalu nav īsti piemērotas…” V.Mahno uzmet norūpējušos skatienu Cēsu laikraksta redaktorei Andrai Ganģei. Protams, tāda instruktāža būtu derējusi savlaicīgāk.
Ceļi nebija putekļaini
Taču varbūt velns nav tik melns, kā viņu mālē. Černobiļas aizliegtajā zonā darbojas vairāki uzņēmumi, mežniecība, kur strādā ap četriem tūkstošiem darbinieku, viņi par darbu veselībai kaitīgos apstākļos saņem ikmēneša piemaksu apmēram piecdesmit ASV dolāru apmērā. Šogad zonā reģistrēti 25 tūkstoši iebraucēju, kas vēlējušies apmeklēt kapus savās agrākajās dzīvesvietās. Turklāt šeit dzīvo ap trīssimt tā saukto “samosjolu” – pensionāru, kuri patvaļīgi atgriezušies savās mājās un arī apstrādā zemi. “Iespēju robežās mēs viņiem palīdzam – pievelkam elektrību, nokārtojam, ka atbrauc autoveikals. Reiz pirms Ziemassvētkiem šos cilvēkus apmeklēja arī prezidenta kundze,” braucot pa šauru meža ceļu, stāsta mūsu ceļvedis V.Mahno. Prezidenta “svīta” pārvietojas ar septiņām automašīnām, tostarp diviem mikroautobusiem. Kaut arī apakšā ir bruģis, vietām mazliet ceļas putekļi. “Tagad šie putekļi nav ļoti bīstami, bet 1986. gadā mums vajadzēja ceļmalas noklāt ar lateksu, lai neceļ gaisā radioaktīvo piesārņojumu,” saka V.Mahno.
Sakoptais piemineklis
Pēkšņi apstājāmies. Tikai dažas caur koku zaļotni grūti saskatāmas sabrukušas mājas liecināja, ka šeit bijusi Buda – Varoviču sādža, kur 1986. gadā dzīvoja 610 iedzīvotāju, kur bijusi sava pamatskola ar vairāk nekā simts skolēniem, klubs, divas bibliotēkas. Šī sādža iegājusi vēsturē arī ar to, ka 1986. gada
10. maijā tai blakus tika nometināts no Latvijas atsūtītais civilās aizsardzības pulks. “Es nebiju naivs un sapratu, kur mūs vedīs,” atceroties savu iesaukumu karadienestā 1986. gada 8. maijā, teica Valdis Zatlers. Nelielā piemiņas brīdī netālu no vēl aizvien sakoptā pieminekļa Otrā pasaules karā kritušajiem Buda – Varoviču sādžas iemītniekiem prezidents atminējās, ka tur bijis agrāk un kā no Latvijas atbraukušie vīri centušies kaut ko darīt katastrofas seku likvidēšanā. “Toreiz reālā medicīna aprobežojās ar “zeļonkas” uzlikšanu pumpām. Man pakļautā vienība, kurā bija desmit cilvēku, galvenokārt nodarbojās ar dzīvojamo māju un no reaktora nākošo automašīnu dezaktivāciju. Daudz kas tika darīts eksperimentāli, jo pasaulē nebija pieredzes, kā jārīkojas šādas katastrofas gadījumā. Pirmajā mēnesī mums dozimetru nebija. Otrajā tos iedeva, bet mēneša beigās atklājās, ka dozimetri nestrādā,” stāstīja V.Zatlers. Latvijas savienības “Černobiļa” valdes priekšsēdētājs Arnolds Vērzemnieks piebilda: “Skumji, te ir skumji. No tiem vīriem, kuri strādāja uz reaktora jumta, neviens nav palicis dzīvs. Viņu vidū bija arī apmēram simts latviešu. Es pats esmu ķīmiķis un katastrofas seku likvidācijā piedalījos 1986. gada novembrī un decembrī. Veselība ir cietusi, mani jau trīs reizes uz ielas savākusi ātrā palīdzība.”
Cietums radioaktīvajiem atkritumiem
Apstāšanās Buda – Varovičos ilga piecas līdz desmit minūtes. Ceļš turpinājās gar sarūsējušu dzeloņdrāšu sētu, kura iezīmē desmit kilometru zonu ap AES. Šajā teritorijā atrodas 27 sādžas un Pripetes pilsēta. Tur gan pastāvīgi nedzīvo neviens, taču strādā ap trīs tūkstošiem darbinieku. Dažas no avārijas vietai pašām tuvākajām sādžām nojauktas un apraktas tranšejās. Vēlāk gan apsvēra, ka to darīt nav jēgas. Radioaktīvos būvmateriālus, sapresētas automašīnas un ap pusotra simta helikopteru jāievieto speciālās un drošās glabātuvēs. Tagad tās būs jārok no zemes ārā. Patlaban apmēram piecu kilometru attālumā no AES aiz dzeloņdrāšu žoga tiek būvēta radioaktīvo atkritumu glabātava, kas būs gatava nākamgad un domāta gan tikai vietējiem atkritumiem. Ukrainā patlaban darbojas četras AES, un valstij ir grūtības ar radioaktīvo atkritumu glabāšanu.
Pie avarējušā 4. AES bloka iekārtots neliels skatu laukums, tomēr prezidenta automašīnu kolonna aiztraucās garām. Kā vēlāk minēja deputāts un ekspremjers Andris Bērziņš, droši vien ukraiņi negribēja rādīt saplaisājušo sarkofāgu, kura būve prasīja daudzu cilvēku dzīvības. Tam virsū tuvākajos gados paredzēts uzcelt dubulto sarkofāgu, ko šeit sauc par konfaimentu.
***
Černobiļas AES katastrofa
Glābšanas darbos piedalījušies ap 600 tūkstošu vīru, no tiem 6000 bija no Latvijas un 300 no Jelgavas un rajona.
Černobiļas AES pārējie trīs reaktori turpināja darboties līdz 2000. gadam, kad “Lielā septiņnieka” valstu un ES iespaidā AES tika slēgta.
No katastrofas postījumu zonas, kas Ukrainā aizņem
2,6 tūkstošus kvadrātkilometru, tika evakuēti ap
100 tūkstošiem Ukrainas iedzīvotāju, no tiem – puse no enerģētiķu pilsētiņas Pripetes, kas atrodas trīs kilometru attālumā no AES.
Izveidotajā aizliegtajā zonā tomēr dzīvo ap trīssimt pensionāru, kuri atteikušies pārcelties citviet. Stingri aizliegts šajā zonā dzīvot bērniem, kas var aizskart radioaktīvus priekšmetus.
Radioaktīvā plutonija sabrukšanas periods ir 24 650 gadu. Citas radioaktīvās vielas sabrūk ātrāk.
Meklējot vainīgos katastrofas izraisīšanā, Ukrainas tiesa ar brīvības atņemšanu sodīja astoņus Černobiļas AES vadošos darbiniekus. No tiem septiņi ir priekšlaicīgi miruši.
Černobiļas AES atrodas
15 kilometru attālumā no Baltkrievijas robežas. Pastāv uzskats, ka lielākā daļa radioaktīvo nokrišņu ar vēju nokļuvuši Baltkrievijas teritorijā.
