Iesaku būt apdomīgiem ar jauniem cilvēkiem veltītiem novēlējumiem. Dzīve ir gara, un tie, kā vairākkārt esmu novērojis, mēdz piepildīties. Dažkārt tas var notikt pavisam īpatnējā veidā.
Iesaku būt apdomīgiem ar jauniem cilvēkiem veltītiem novēlējumiem. Dzīve ir gara, un tie, kā vairākkārt esmu novērojis, mēdz piepildīties. Dažkārt tas var notikt pavisam īpatnējā veidā. Man pašam zaldāta atmiņu kladē, kura aizpildīta astoņdesmito gadu sākumā Jelgavā, Sanktpēterburgā, Ukrainā un Dienvidkrievijā, ir dažas ar zaļu tinti ierakstītas rindas. Diemžēl kaut kā neatceros pašu rakstītāju, bet var spriest, ka tas bijis kāds romantiski noskaņots puisis, kurš dzīvi centies uztvert no skaistās puses. Teksta beigās ir novēlējums atbraukt un apskatīt savām acīm “mūsu AES”. Adrese – “Kijeva 126”, uzvārds – Aleksejevs. Rakstīts 1984. gada vasarā. Adreses mainījušās, un arī Kijevas apgabalā vienīgā Černobiļas atomelektrostacija 2000. gadā beigusi pastāvēt. Tomēr pirms dažām dienām es šīs atomstacijas reaktoru korpusus tiešām savām acīm ieraudzīju, kad man bija izdevība piedalīties Latvijas Valsts prezidenta Valda Zatlera vizītē Ukrainā, kur viņš apmeklēja Černobiļu, kurā pats 1986. gadā darbojās katastrofas seku likvidācijā.
Toreiz, kad 1984. gada vasarā Dienvidkrievijas pilsētā Jeiskā Aleksejevs, paņēmis zaļo pildspalvu, rakstīja savu vēlējumu, man nebija ne prātā, ka pēc dažiem gadiem Latvija būs neatkarīga valsts un tai būs prezidents. Protams, nebija prātā arī iespējamā Černobiļas katastrofa. Ko te vēl piebilst? Paldies, Aleksejev, par Tavu vēlējumu, kas it kā ir piepildījies. Esmu dzīvs un vesels, ko novēlu arī Tev. Ja adrese “Kijeva 126” nozīmēja enerģētiķu pilsētiņu Pripeti vai kādu citu ciemu pie katastrofas vietas, tad varbūt esi cietis no radioaktīvā starojuma. Taču nepaliksim pie jaunībā pārciestajām likstām un arī vecajiem laba vēlējumiem! Ejam tālāk, vai ne? Kas zina, varbūt mūsu bērni vai bērnu bērni kaut kur satiksies (cerams, gan ne kazarmās) un sadarbosies. Ceru un lūdzu Dievu, ka pastāvēs gan latvieši, gan ukraiņi, gan krievi, gan citas tautas un starp mums nebūs naida. Manuprāt, tagad ir lielāks pamats cerēt, ka tajā radošajā procesā, ko rada atšķirīgais, uzskatu dažādība un to brīva apmaiņa, mūs mazāk piemeklēs tādas nelaimes, kāda bija Černobiļa.
