Vasara klāt. Beidzoties skolai un bērnudārzam, vecākiem jālemj, kā viņu bērns pavadīs brīvlaiku. Viņš faktiski tiek ielikts vecāku rokās, bet vien katru dienu jābūt darbā, turklāt bieži nav vecmāmiņu un vectētiņu, kas parūpētos par atvasi.
Vasara klāt. Beidzoties skolai un bērnudārzam, vecākiem jālemj, kā viņu bērns pavadīs brīvlaiku. Viņš faktiski tiek ielikts vecāku rokās, bet vien katru dienu jābūt darbā, turklāt bieži nav vecmāmiņu un vectētiņu, kas parūpētos par atvasi. Daudzkārt ir tā, ka vecāku finansiālā rocība nav tik liela, lai bērnu sūtītu uz nometni, vai arī viņi to var apmaksāt tikai dažas nedēļas. Ir arī tādi vecāki, kuri ir pārāk kūtri, lai izzinātu esošās iespējas, kā bērns varētu lietderīgi pavadīt laiku. Gadās arī tā, ka vecāku organizatoriskās dotības ir visai pieticīgas – un arī tas kļūst par bērna realitāti. Problēma nav tik viendabīga, kā pirmajā acumirklī varētu šķist. Ja ģimenē ir vairāki bērni, tas problēmu padara vēl komplicētāku, jo rocība jāspēj sadalīt starp vairākām pozīcijām un interesēm, jo sevišķi tad, ja atvasēm ir lielāka gadu starpība. Tādā gadījumā jāmeklē vairāki risinājumi uzreiz.
Problēma ir šāda – nav garantijas, ka vasarā būtu kādi bērnu brīvā laika pavadīšanas pasākumi, kas pilnībā nodrošināti no valsts puses, uz kuriem ģimene varētu paļauties, zinot, ka skolas noslēgums vai bērnudārza aizvēršana uz remonta laiku nav ģimenes problēmu sākums. Ne visu vecāku rīcībā ir tādi resursi (finanšu un organizatoriskie), lai viņi vieni salīdzinoši vienkārši šo problēmu risinātu.
Domāju, ka ne viens vien no vecākiem uzdevis jautājumu – vai tiešām apstākļos, kad visapkārt tiek sludināts, ka mūsu sabiedrības prioritāte ir bērni, neviens nav līdzatbildīgs par viņu drošību vasarā? Vai tiešām esmu viens ar saviem bērniem un savām problēmām?
Taču katrai ģimenei ir tiesības uz savu risinājumu, jo problēmas aspekti var būt ļoti dažādi. Vecāki ar savu “vasaras brīvlaika problēmu” no likuma viedokļa nebūt nav vientuļi, taču ne visi to zina. Bērnu tiesību aizsardzības likums skaidri definē ne tikai bērna tiesības uz “drošību, kā arī viņa veselības un dzīvības maksimālu aizsardzību”, bet arī definē, kam šajā valstī ir pienākums aizsargāt bērnus. Bērna tiesību aizsardzību Latvijā nodrošina pēc būtības trīs veidu subjekti: vecāki vai to aizvietotāji, valsts un pašvaldību institūcijas. Minētais nozīmē tikai vienu – atbildība tomēr visiem ir kopēja un savstarpēji dalāma. Šo normu varētu tulkot arī tā, ka visi subjekti mērķa sasniegšanai ne tikai veic stingri nodalītas funkcijas savas kompetences ietvaros, bet arī savstarpēji sadarbojas. No izskanējušās informācijas klāsta plašsaziņas līdzekļos var secināt – problēma nav tajā, ka kāds neveiktu savas funkcijas, bet tajā, ka trūkst sadarbības un arī elastības to aktualitātes izvērtēšanā.
Ikviens no bērnu tiesību aizsardzības lauciņā iesaistītajiem, domājams, cenšas veikt uzdevumus, lai sasniegtu mērķi pēc vislabākās sirdsapziņas – strādā bērnu nākotnei un drošībai. Runa ir par ko citu. Patlaban nedaudz mainījušies apstākļi – bērnu drošība izvirzījusies priekšplānā vairāk nekā jebkad agrāk. Sabiedrībā, iespējams, ekonomisku un arī citu apstākļu ietekmē valda augsta spriedze. Tātad pastāv paaugstināts risks bērnu drošībai. Pasaule ir mainījusies, un mums jāmainās tai līdzi, ja vēlamies būt drošībā kopā ar saviem bērniem.
Palūkosimies, ko mēs – vecāki, pašvaldība un valsts – varam darīt. Nenoliedzami, vecāku loma ir galvenā – liela atbildības daļa gulstas uz viņu pleciem, jo paši to esam uzņēmušies. Taču ne visi vecāki jaunajos apstākļos spēj atrisināt šīs problēmas, tāpēc būtu aktīvi jāiesaistās pašvaldībām. Bet tās ir ļoti dažādas kaut vai finansiālo iespēju ziņā. Lēmumi pašvaldībās tiek pieņemti balsojot, un paļauties uz absolūtu vienprātību ir grūti. Taisnības labad jābilst, ka virknē pašvaldību šo problēmu saprot labi un bērnu brīvā laika pavadīšanai vasarā ir zaļā gaisma – tiek rīkotas gan nometnes (Rīgā vairāk nekā 70), gan vasaras skolas (Jelgavā), gan arī citas lietderīgas nodarbes. Tomēr ir pašvaldības, kur visa atbildība ir uz vecāku un bērnu pleciem. Acīmredzot problēmai nav lokāls raksturs, un tā jārisina valsts mērogā.
Viens no visšaustītākajiem risinājuma piedāvājumiem – mācību gada pagarināšana. Vērtējot šo ideju, rodas priekšstats, ka to redzam tikai no viena skatpunkta. Tiek apsvērts, kā tas būs, ja skolas programmu izstieps garāku, ja bērniem nāksies sēdēt piesmakušās un nodarbībām siltā laikā nepiemērotās telpās un tamlīdzīgi, pedagogiem būs papildu slodze, būs problēmas ar eksāmeniem, kas jākārto absolvējošo klašu skolēniem. Uzskaitījumu varētu turpināt. Taču ne par to ir runa. Atgriezīsimies pie risināmā jautājuma – vecākiem ar bērniem vasaras periodā vajadzīgs vispārpieejams, drošs nodarbju piedāvājums. Tik vienkārši. Kā būtu, ja ikvienā skolā visu vasaru darbotos vismaz viena nometne vai vasaras skola? Skolēnu skaitu tai varētu noskaidrot jau janvārī, varētu būt arī neliela samaksa no vecāku puses par bērnu ēdināšanu vai kādām aktivitātēm. Ieguvums – vecāki savlaicīgi zinātu, kā rīkoties, saņemot no skolas informāciju jau mācību gada laikā. Viņi varētu plānot bērna vasaru, bet jebkādas neizdošanās gadījumā būtu nepieciešamais atbalsts, ja plāni mainās, nepietiek naudas vai jaudas ieplānotā īstenošanai. Tādējādi pastāvētu vienkārši organizēta, valsts garantēta brīvā laika lietderīga pavadīšanas alternatīvā sistēma bērniem, par kuriem esam atbildīgi.
Saīsināti no delfi.lv
