Lielplatones pils teritorijā līdz mūsdienām saglabājušās gandrīz visas muižas ansambļa ēkas.
Lielplatones pils teritorijā līdz mūsdienām saglabājušās gandrīz visas muižas ansambļa ēkas
Vasara ir ceļotāju laiks. Arī Jelgavā un rajonā netrūkst tūrismam piemērotu vietu – daudzi acumirklī zinās nosaukt Jelgavas pili, Blankenfeldes, Elejas un Zaļenieku muižas. Tomēr tikai retais pieminēs Lielplatones muižu, kas apvīta teikām un leģendām.
Senvederei, kā senos laikos sauca muižu, kurā tagad izvietota Lielplatones pamatskola, šogad aprit 170 gadu.
Pilns komplekts
Pils nav vienīgā, kas pelnījusi tūristu uzmanību, – līdz mūsdienām izdzīvojušas gandrīz visas muižas ēkas: dārznieka namiņš, govju kūts, zirgu stallis, arī kalpu, vešerienes māja, kapela un citas. Latvijā nav daudz vietu, kur būtu saglabājies pilns muižas ansamblis. Tās bez lieliem postījumiem pārcietušas divus pasaules karus, kuru laikā Latvijā nodedzinātas un izpostītas daudzas baronu un muižnieku mītnes. Tomēr, lai piesaistītu tūristu uzmanību, ar objektu vien nepietiek. Diemžēl Lielplatones muižā netiek sniegti gida pakalpojumi, par vietu zina stāstīt vien vietējie iedzīvotāji un daži pamatskolas darbinieki.
Senais nosaukums – Senvedere
ANNO akmens, kas gulšņā zālītē pils priekšā, informē, ka ēka celta 1838. gadā, tātad šogad tai aprit 170 gadu. Galvenā nama projektu izstrādājis Kurzemes guberņas arhitekts E.J.A.Štrauss, bet vēlāk, ap 1960. gadu, pils pārbūvēta un paplašināta nenoskaidrota arhitekta vadībā.
Tomēr izrādās, ka citas ansambļa ēkas pastāvējušas krietni agrāk. Muižu jau 1623. gadā nopirka hercoga kanclers Montefels un nosauca par Senvederi kādas Pomerānijas muižas vārdā. Montefela laikā teritorijā tika iekārtots neliels briežu parks. 1630. gadā īpašumu ieguva Pletenbergu dzimta, bet 1822. gadā – Hānu dzimta, pēc kuru pieprasījuma uzcelta galvenā ēka – Lielplatones pils. Hāni bija vācieši, un daži šīs dzimtas pārstāvji dzīvi vēl šodien. Hāns (Hahn) vāciski nozīmē “gailis”, tāpēc arī muižas ģerbonī agrāk bija attēlots šis putns.
Dārgumu lāde un zelta podi
Par gaiļiem Senvederē ir īpašs stāsts – tas saistīts ar muižas pagrabu. Tā griestos var apskatīt veidojumus, kas ļoti atgādina gaiļa kājas. Teika vēsta, ka kādreiz vistumšākajā pils pagraba stūrī bijusi lāde – pilna ar zeltu. Uz tās sēdējis liels gailis ar asiņainu knābi. Viens no pils baroniem gribējis šo lādi paņemt un dzinis gaili prom. Putns nekustējies ne no vietas un lūkojies viņam acīs ar indīgu skatienu. Pēkšņi barons kļuvis jocīgs un iegājis gailim rīklē. Vēl šodien nav atrasts ne barons, ne gailis ar savu lādi.
Pils pagrabā atrodas arī apakšzemes eju sākumi. Dzirdēti nostāsti, ka tur paslēpti podi ar zelta naudu.
Kokiem savi stāsti
Muižas teritorijā atrodas viens no Latvijas dižozoliem – vietējo vidū mīļi dēvēts par pensionāru ozoliņu. Runājot par ozoliem, otrpus pilij var atrast septiņus vienkopus, un ne bez iemesla.
Leģenda vēsta, ka tad, kad barons Hāns izlēmis celt pili, viņš to vēlējies tādu, kādas nav nevienam citam. Kalpi ar uzdevumu veiksmīgi tikuši galā, taču kaut kā vēl trūcis – slepenas ejas briesmu gadījumiem. Hāns, nevienam nezinot, nolīga septiņus kalpus, lai to izraktu. Kad darbs bija pabeigts, barons strādniekus uzaicinājis uz bagātīgu mielastu. Lai neviens neuzzinātu par slepenajām ejām, viņš piebēris ēdienam indi, un strādnieki nomiruši. Kungs tos licis apglabāt aiz pils un uz katras kapa kopiņas iestādījis pa ozolam. Kad koki paaugās, tajos tika iedzīti katra kalpa darbarīki – tos var apskatīt vēl šodien. Daža laba strādnieka instruments gandrīz jau ieaudzis ozola sirdī. Runā, ka koki augot tādi, kādi bijuši strādnieki, – vieni ir tievi un gari, bet citi – īsi un resni.
Vieta mīlētājiem
Parasti visām pilīm līdzās aug koku alejas. Lielplatones muižai tā ir īpaša – Mīlestības aleja. Liepas stādījis pats barons ar baronesi. Stāsta – ja šai alejai, rokās sadevušies, iziet cauri divi iemīlējušies, viņi paliks laimīgi kopā līdz mūža galam. Tomēr, lai viss izdotos, jāievēro zināmi nosacījumi – tas jādara slepus, nevienam nezinot un neredzot, un, ejot cauri alejai, nedrīkst skatīties atpakaļ.
Pils bēniņos kāds dzīvo
Zinātāji stāsta, ka pils bēniņos mitinās spoks, kuru var sastapt tikai tad, kad ēkā palikuši vien daži cilvēki. Neparastais iemītnieks sevišķi par sevi liekot manīt vēlās vakara stundās – tad esot saklausāma durvju klaboņa, soļi un trepju čīkstēšana, it kā kāds pa tām staigātu. Aculiecinieku stāsti gan nav dzirdēti.
Jubilejā – jauna fasāde
Pašlaik pilī atrodas Lielplatones pamatskola. Tajā mācās aptuveni simts skolēnu.
Šovasar tiek renovēta muižas galvenās ēkas fasāde. Tā pilij ir laba dāvana dzimšanas dienā. Tas, vai pils 170 gadu jubileja tiks īpaši atzīmēta, precīzi nav zināms, bet iespējams, ka šā gada beigās bijusī Senvedere lūgs uz svinībām.
***
Leģendas, teikas un nostāsti
– “Teika par septiņiem ozoliem”
– “Teika par dīķi ar zelta flīžu grīdu”
– “Leģenda par Mīlestības aleju”
– “Nostāsti par zelta podiem apakšzemes ejās”
– “Stāsts par gaili pagrabā”
– “Kādēļ pilī atrodas skola?”
– “Stāsts par kalpu puisi un liepu”
***
Galvenie apskates objekti muižas teritorijā
– Lielplatones pils (bijusī Senvedere)
– Kalpu māja
– Klēts
– Zirgu stallis
– Dārznieka namiņš
– Vešerienes māja
– Kapela
– Govju kūts
– Septiņi ozoli
– Viens no Latvijas dižozoliem
– Briežu parks
– Baroneses dīķis
– Mīlestības aleja
– Barona kapa piemineklis
– Pils ANNO akmens
