Pacietīgie pavalstnieki pārdzīvojuši pirmo gadu, kopš pie Latvijas stūres stājies skalpeļa virtuozs Valdis Zatlers.
Pacietīgie pavalstnieki pārdzīvojuši pirmo gadu, kopš pie Latvijas stūres stājies skalpeļa virtuozs Valdis Zatlers.
Pirms nieka gada un dažām dienām divdomīgā situācijā izvirzītā un apstiprinātā amatpersona uz fotoobjektīviem reaģēja ar neveiklu smaidu, visā savā godībā demonstrēja vāju “bazara filtru” un greizu pārliecību, ka “uz konkrētiem jautājumiem var būt nekonkrētas atbildes”, kā arī stomījās, taujāts par tik netīkamo “pateicību” jautājumu. Bet īsi pirms oficiālās inaugurācijas tepat, Jelgavā, uzrunājot pūli pie pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes pieminekļa, V.Zatlers solījās būt “visas tautas prezidents”.
Tagad, pēc pirmā nopietnā darba cēliena un “atskaites” preses konferences, atmiņā ataust politiskā anekdote – nākamie priekšstāvji daļai tautas sola labāku dzīvi, piebilstot, kā šī “daļa” minēta kandidātu sarakstam pievienotajā pielikumā.
Joki jokiem, bet, ja nopietni, tad faktiski augstākā pilotāža V.Zatlera “tautas prezidenta” izpausmēs bija manāma vien ar atrādīšanos “lietussargu revolūcijas” laikā Doma laukumā.
Pārējās savas darbības ikdienas izpausmēs, lai cik dīvaini nebūtu, prezidents bijis gauži “negribīgs” – bez jebkādas iniciatīvas, ar periodiski klusu atbalstu tam vai citam tautas ierosinājumam vai (jau atkal!) izvairīgiem izteikumiem, bez stingras nostājas un mugurkaula gan valodas, gan vēl citos jautājumos… Tas vairāk nekā harmoniski saskan ar pilnīgi muļķīgo izteikumu, ka toreiz vēl politiskā lauciņa iesācējsV. Zatlers par oligarhiem neko nezina un negrib zināt.
Ja vien viņa kādreiz vadītajās “traumās” veiktu politiskā mugurkaula ķirurģiju, prezidentu varētu sūtīt tieši uz turieni. Jo ar lunkanu un glumu pozīciju izpelnīties “tautas prezidenta” laurus būs ļoti grūti.
