Mācītājs Jānis Ginters, meklējot pozitīvo, nezaudē modrību pret nejēdzīgo.
Mācītājs Jānis Ginters, meklējot pozitīvo, nezaudē modrību pret nejēdzīgo
“Esmu viens no piecpadsmit tūkstošiem jelgavnieku, kuri strādā Rīgā. Jelgavā man patīk, bet cik tad iznāk mums šeit dzīvot! Pēc pulksten septiņiem no rīta izbraucam uz darbu, vakarā ap deviņiem desmitiem mājās. Taču mājas ir daudz plašākas un ērtākas nekā šaurais dzīvoklītis Rīgā. Te pietiek vietas triju paaudžu pārstāvjiem,” saka Rīgas Jaunās Ģertrūdes draudzes mācītājs Jānis Ginters.
Kristiešu vidū varbūt pazīstamāka ir mācītāja kundze teoloģijas zinātņu doktore Sandra Gintere, kuras domas un lūgšanas ik darbdienas rītu pulksten 8.15 dzirdamas Kristīgā radio raidījumā “Dienišķā maize”. Viņa daudz publicējas starptautiski atzītos teoloģiskos izdevumos, kā arī vietējos mēdijos. Taču pirms mēneša, kad Rīgā sanāca luterāņu augstākā lēmējinstitūcija ārkārtas Sinode, plašu publicitāti ar savu atšķirīgo viedokli ieguva arī mācītājs J.Ginters. Viņš bija starp tiem sinodāļiem, kuri nepiekrita virsvaldes piedāvātajam plānam mācītāju algu jautājumu risinājumā un izveidoja mājas lapu sinode. info, kur risinās diskusija par šo lietu.
Alga uz parāda
Sinode ar balsu vairākumu nolēmusi, ka Latvijas evanģēliski luteriskajai baznīcai vajadzētu pārdot apmēram trešdaļu savu īpašumu un tādējādi iegūto naudu ar ASV partneru Misūri Sinodes speciālistu palīdzību ieguldīt vērtspapīros, kuri varētu nest peļņu, kas tad tiktu tērēta mācītāju algām. Taču plāna pirmais punkts – vairāku simtu draudžu nekustamā īpašuma vienību pārdošana – nav īstenojies, jo šāds bizness patlaban ir pieklusis. Ko nu? Risinājums vienkāršs. Proti, ieķīlājot dažus nekustamos īpašumus, no ASV partneriem ir saņemts vairāku miljonu ASV dolāru kredīts, un šādi izveidotā mācītāju un arī virsvaldes amatalgas izmaksas shēma ir ieviesta jau, sākot ar jūliju.
Iespējas ir pašu sadarbībā
Būtu it kā neloģiski kādam balsot pret savu algas stabilitāti un daudzos gadījumos – arī palielinājumu. Tomēr liela daļa mācītāju šajā sakarā nav parakstījuši līgumu ar virsvaldi. Starp tiem arī J.Ginters. Viņš turpina saņemt algu no savas draudzes.
“Es neesmu pret to, ka mācītājiem būtu vajadzīgas atbilstošas algas, bet pret to, kā tas tiek panākts. Tā, manuprāt, ir rīkošanās ar baznīcas mantu, daudz nedomājot, kā būs nākotnē un cik šāda labklājība ir ilgtspējīga,” saka J.Ginters. Viņš domā, ka, iekšēji pilnvērtīgāk sadarbojoties, iespējams lielajām draudzēm vairāk sekmēt mazo draudžu un dievnamu attīstību. Katrā ziņā te būtu vieta diskusijai baznīcas iekšienē, taču diemžēl tā ir klusināta.
No mūzikas uz kalpošanu
Mācītājs J.Ginters Latvijas evanģēliski luteriskajā baznīcā kalpo septiņpadsmito gadu. “Piedzimu kristīgā ģimenē. Tēvs Ādolfs Ginters trīsdesmitajos gados bija studējis teoloģiju Anglijā. Ar to pietika, lai, sākoties padomju okupācijai, 1941. gadā viņš tiktu izsūtīts. No lēģeriem tēvs laimīgi atgriezās, bet 1949. gadā tika izsūtīts vēlreiz. Veselība bija smagi iedragāta, taču gars – ne. Vēlāk tēvs darbojās baptistu draudzē, un viņam bija draugi arī nelegālajā Jelgavas Vasarsvētku kustībā”. Dēlam viņš vēlēja mācīties mūziku. Tā arī pavēra ceļu uz baznīcu. Jānim tuva kļuva luterāņu liturģija – dievkalpojuma kārtība, kur caur lūgšanām veidojas draudzes saikne ar Dievu.
“Beidzu trompetes klasi Emīla Dārziņa Mūzikas skolā un pašmācības ceļā apguvu ērģeles. Dievnamos esmu spēlējis jau no vienpadsmit divpadsmit gadu vecuma. Esmu bijis draudzes ērģelnieks Dobelē, Aucē, Zaļeniekos, Kuldīgā un citur. Pēc vidusskolas man vairāki mācītāji ieteica studēt konservatorijā (tagad – Mūzikas akadēmijā) un pēc tam garīgajā seminārā. Otrādi darīt nevarēja, jo padomju jaunietim, kas sevi saistījis ar reliģiju, durvis uz augstskolu bija slēgtas.” 1983. gadā viņam gadījās piedzīvot čekas kratīšanu mācītāja Ata Vaickovska dzīvoklī Rīgā. Varas patvaļas pārņemtie miliči gribēja “piesiet” nelegālu reliģisku sapulču rīkošanu, taču, kad mācītāja Jura Rubeņa tēvs Georgs nosūtīja sūdzību ne tikai viņu Maskavas priekšniecībai, bet arī humora žurnālam “Krokodil”, apsūdzētāji pierima.
Kopā ar izcilām personībām
Drīz pēc “Helsinki 86” grupas izveidošanās luterāņu baznīcā tapa mācītāju kustība “Atdzimšana un atjaunošanās”, kurā iestājās Kārlis Gailītis, Modris Plāte, Roberts Akmentiņš, J.Rubenis un citas izcilas personības. Viņu vidū darbojās arī students J.Ginters, no kura mājām tika zvanīts uz radio “Brīvā Eiropa” Minhenē.
Kad 1988. gada sākumā, atgriezies no cietuma, mira Latvijas patriots un cilvēktiesību aizstāvis Gunārs Astra, J.Ginters organizēja Latvijas himnas atskaņošanu Meža kapos Rīgā. “Kad mēs sākām spēlēt, bērinieki nupat bija sākuši izklīst. Izdzirdot himnu, visi apstājās un sastinga,” atceras mācītājs.
Tagad dzīve rit mierīgāk. Taču joprojām, kā rakstīja Svētais Augustīns, tur, kur Dievs ceļ baznīcu, blakus velns būvē savu kapelu. J.Ginters cīnās par to, ko uzskata par pareizu.
***
Jānis Ginters
Dzimis 1965. gadā Rīgā.
1990. gadā kā mūzikas pedagogs absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatoriju.
1994. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultāti.
Kopš 1997. gada Jaunās Ģertrūdes draudzes mācītājs Rīgā, līdz tam kalpojis Cēsīs.
Kopš 2000. gada dzīvo Jelgavā.
Precējies ar Sandru Ginteri, teoloģi, LELB izglītības darba koordinatori.
Ģimenē divas meitas.
Hobijs – informāciju tehnoloģijas.
