Kopš bērnības Georgs Eksters dzīvoja ar domu, ka jāatgriežas tēvzemē.
Kopš bērnības Georgs Eksters dzīvoja ar domu, ka jāatgriežas tēvzemē
Tā pati tumši zaļā Jelgavas bērnu poliklīnika, un tomēr jau pagājuši 32 gadi, kopš agrāk labi pazīstamais bērnu ārsts Georgs Eksters, piepildot savu sapni par dzimtas atgriešanos Vācijā, no šejienes aizbraucis.
Sešdesmitajos gados nelielo Latvijā dzīvojošo vācu minoritāti, kas bija daudz dzīvā spēka zaudējusi nacisma inspirētajā repatriācijā un kara gados, papildināja Krievijā un Kazahstānā jaunajās zemēs dzīvojošie vācieši. Liberalizējoties padomju režīmam, viņi devās uz Padomju Savienības rietumiem. Baltijā, īpaši latviešos, viņi juta sev radniecīgu mentalitāti un vācu kultūras mantojumu. Līdzīgs liktenis bija daktera G.Ekstera ģimenei, kas pirms ierašanās Jelgavā 1965. gadā bija daudz pārdzīvojusi.
Par apcietināto tēvu nav ziņu
Georgs piedzima vācu kolonijā, kas bija izveidojusies 18. gadsimta vidū starp Sanktpēterburgu un Novgorodu. “Carienes Katrīnas laikā mūsu senčiem, kas tika ataicināti no Vācijas, apsolīja: “Šeit jums būs zeme, nekādu nodokļu, nekāda dienesta armijā. Tikai nāciet, dzīvojiet un rādiet, ko protat!” No šīs kolonijas atvases stiepās līdz pat Pievolgai. Vāciešiem Krievijā bija labi, kamēr bija labi. Taču kritiskā situācijā mūs atzina par potenciāliem ienaidniekiem,” stāsta G.Eksters.
Viņa tēvs tika arestēts čekas “tīrīšanā” 1937. gadā. Sekoja iesaukums karā ar Somiju. Tēvu, labu šoferi, iesauca arī tūlīt pēc Vācijas uzbrukuma Padomju Savienībai, taču negaidīti vāciešus, kas atradās sarkanajā armijā, arestēja un nosūtīja uz lēģeri Urālos. “Sešdesmitajos gados otrajā Jelgavā (Pārlielupē – red.) dzīvoja Kristians Dalingers, kurš tajā Urālu lēģerī bija manu tēvu saticis. Taču neko vairāk viņš nezināja pateikt. Vienīgi to, ka vai katru rītu no barakām tika iznesti nomocītu cilvēku līķi,” atceras G.Eksters.
No Vācijas uz Sibīriju
1941. gada augustā Čudovo vācieši sagaidīja reiha karavīrus – tik tālu bija aizgājusi fronte. Eksteriem bija trīs bērni, tādēļ māte nolēma izmantot izdevību, lai dotos uz Vāciju. Georgs atceras aptumšoto dzelzceļa vagonu, ar kādu viņus izveda no piefrontes joslas. Pēc tam jau varēja ceļot drošāk. Vācijā ģimene tika ievietota bēgļu nometnē, Georgs sāka iet skolā. Eksteriem tika piešķirta reiha pilsonība. Taču 1945. gada pavasarī situācija mainījās. Bēgļu nometne Vācijas austrumos nonāca tā sauktajā krievu zonā. Čekisti nošķīra Krievijas vāciešus no vietējiem, un Eksteri tika izsūtīti uz Sibīriju, Kirovas apgabalu. Pa ceļam krievu karavīri māti izvaroja, un 1946. gadā ģimenē piedzima ceturtais bērns – meitiņa Gaļina.
Kirovas apgabalā vācu ģimenes nometināja meža vidū ciematā ar raksturīgu nosaukumu – Gņilovka. Mūsdienās tā vairs nav. Septiņpadsmit gadu vecumā beidzot septiņgadīgo skolu, Georgam bija divas iespējas – vai nu doties meža darbos, vai arī uz šahtām dzelzs raktuvēs. Dakteris atceras: “Nogaršoju abus šos darbus kārtīgi.”
Izglītība paver iespējas
“Māte saprata, ka jārod iespēja turpināt mācības. Viņa paņēma mani aiz krāgas, devās pie komandanta un ar savu uzstājību panāca, ka man tika atļauts mācīties vidusskolā septiņu kilometru attālajā kaimiņu ciemā. Tur apmetos pie sirsnīgas krievu sievietes (man septiņpadsmit, viņai – septiņdesmit viens), deviņu bērnu mātes. Pieci no bērniem bija miruši, četri dzīvoja citviet. Viņai vajadzēja kādu, kas saskalda un ienes malku, savukārt man, pārnākot no skolas, bija silts ēdiens,” stāsta Georgs.
Kad jauneklis mācījās vidusskolā, nomira Staļins. Cilvēki jutās brīvāk, un tika uzdots jautājums, vai ļoti sekmīgais un zinātkārais puisis nevēlas mācīties tālāk. Georga māte nolēma, ka dēlam jāstudē medicīna. Pamatojums? Tā ir zinātne un māksla, kurai ar politiku nevajadzētu būt tiešam sakaram.
Pases Gņilovkas vāciešiem nedeva. Georgs saņēma izziņu, ar kuru drīkstēja doties uz vairāk nekā pustūkstoti kilometru attālo Sverdlovsku (tagad Jekaterinburgu – red). 1955. gada jūnijā nokārtojis augstskolas iestājeksāmenus, jauneklis atgriezās mājās. Pļāva govij sienu, saimniekoja, līdz 3. septembrī saņēma telegrammu, ka tiek aicināts
1. septembrī sākt studijas.
Cīnoties par jaunajām dzīvībām
Ārsta pediatra diplomam sekoja darbs nomaļā lauku rajona centra ciematā. “Viens no pasaulē atzītiem dzīves līmeņa rādītājiem ir zīdaiņu mirstība, rēķinot uz tūkstoti dzimušajiem. Krievijā tolaik šis skaitlis pārsniedza divdesmit, bet manā rajonā bija 37,5. Es strādāju, cīnījos, cik spēju. Man pat nebija nekādas personiskās dzīves, tomēr stāvoklis bija bēdīgs,” atceras dakteris. Te viņš piebilst, ka, ideālists būdams, vēlējies savu otru pusi atrast Rietumos, nevis Urālos. Studējot divas reizes sarakstījies ar meitenēm Austrumvācijā. Taču turp nokļūt viņam nebija iespējams, un cik tad ilgi tādu vēstuļu kavalieri gaidīsi! Galu galā viņš tomēr rietumos apprecējās. Tas gan nebija Vācijā, bet Jelgavā. Par savu ģimeni, kurā piedzima trīs bērni, iesirmais vācu kungs daudz nerunā. Taču bijis svarīgi, ka līgava, latviešu medmāsa, viņam pirms kāzām solījusi doties līdzi uz Vāciju, ja gadījumā pēc kāda laika rastos iespēja turp braukt. Georga senču zemē ģimene diemžēl izšķīrās.
Jelgavā agrākās slimnīcas Dzemdību nodaļas ēka, kurā 1965. un 1966. gadā strādāja dakteris Eksters, vēl stāv kā stāvējusi. Tolaik no darba slimnīcā viņam diezgan drīz bija jāaiziet savas stingrās principialitātes dēļ. G.Eksters pastāv uz to, ka Jelgavā zīdaiņu mirstība tolaik bijusi lielāka par priekšniecības atskaitēs uzrādīto.
1966. gadā ārsts divas nedēļas nodzīvojis bez darba, taču tad par viņu apžēlojusies Jelgavas Bērnu slimnīcas direktore Ella Liepiņa. Par iecirkņa bērnu ārstu G.Eksters strādāja līdz pat ģimenes aizbraukšanai 1976. gadā. Pirmā 1972. gadā izbrauca māte, un tad jau bija skaidrs – viņa panāks, lai kopā ar savām ģimenēm aizbrauktu arī bērni.
Varētu nodziedāt vēlreiz
Dzīvojot Jelgavā, G.Eksters iesaistījās Viļa Ozola un Rūdolfa Šteina vadītajā tautas deju ansambļa “Jaunība” vokālajā grupā, ar kori piedalījās Vispārējo latviešu dziesmu svētku simtgadē. Tādējādi viņš divos gados apguva latviešu valodu, ko tagad, nu jau trīsdesmit gadu tikpat kā nelietojot, šķiet, nemaz nav aizmirsis.
“Es spēlējos ar domu, ka kopā ar “Ozolu” varētu piedalīties arī nākamajos lielajos dziesmu un deju svētkos,” smaidot saka G.Eksters. Pirms pāris gadiem mūžībā aizgāja māte, kuru dēls aprūpēja. Tagad brīva laika pensionētajam ārstam ir vairāk. Turklāt piedalīšanās vīru korī, kā dziesmā dzied, esot ļoti veselīga.
***
Georgs Eksters
Dzimis 1935. gadā vācu kolonijā Čudovo Krievijā, Novgorodas apgabalā.
Bērnību pavadījis Krievijā Kirovas apgabalā Gņilovkas ciemā.
Ārsta izglītību ieguvis piecdesmitajos gados Sverdlovskā.
No 1965. līdz 1976. gadam dzīvojis Jelgavā.
No 1976. līdz 2000. gadam –
ārsts un virsārsts Getingenas universitātes Klīniskās slimnīcas Bērnu kardioloģijas nodaļā.
Šķīries, trīs bērnu tēvs, dzīvo Vācijā.
XXIV Vispārējos latviešu dziesmu svētkos – Jelgavas vīru kora “Ozols” otrais tenors.
***
VIEDOKļI
Ieva Platkāje, Rīgas P. Stradiņa universitātes docente:
No sešdesmitajiem septiņdesmitajiem gadiem, kad pati strādāju Jelgavā par bērnu ārsti, dakteri Eksteru atceros kā jauku, asprātīgu, komunikablu kolēģi, turklāt vienīgo vīrieti mūsu sieviešu kolektīvā. Viņš piedalījās saviesīgajos pasākumos, skaisti dziedāja un, lai arī sākumā bija valodas barjera, labi sapratās ar latviešu mammām.
Modris Ziemelis, vīru kora “Ozols” dalībnieks:
Georgs ir ļoti labs dziedātājs. Mēs, viena daļa koristu, no notīm neko daudz nezinām, bet viņš lasa no lapas. Apbrīnojami, ka Georgam ir jau pāri septiņdesmit gadu. Kad aprīlī pēc koru skates Studentu klubā atzīmējām viņa dzimšanas dienu, visi domāja, ka tiek svinēta apaļa jubileja – piecdesmit, augstākais sešdesmit.
