Gadu un divus mēnešus vecais puisēns nomira slimnīcā, tā arī pie samaņas nenācis. Kārtējais Latvijas bērns, kas, iespējams, dzīvību zaudējis vardarbības dēļ.
Gadu un divus mēnešus vecais puisēns nomira slimnīcā, tā arī pie samaņas nenācis. Kārtējais Latvijas bērns, kas, iespējams, dzīvību zaudējis vardarbības dēļ. Tā pieļauj ārsti, kamēr vietējā bāriņtiesa gan saka – viņu redzeslokā šī ģimene nav bijusi. Tur nonākot vien tās ģimenes, par kurām ziņo. Ja neinformē, tad acīmredzot ģimenē bērnus nesit.
Taču viņi mirst, un diemžēl arī pēc kārtējās nāves skaidrojums, kāpēc tomēr nespējam savus bērnus nosargāt, jau sen dzirdētais – vāja atbildīgo institūciju sadarbība. Kad būs stiprāka, tas pagaidām tikai un vienīgi atbildīgo amatpersonu un institūciju rokās, kurām gan vēl joprojām vājš ir padoms, kā visiem kopā nosargāt mūsu bērnus.
Ļoti iespējams, neapzinātās ģimenes arī ir viens no skaidrojumiem nu jau tik ierastajai frāzei, kas pēc kārtējās bērna nāves parādās presē, – bāriņtiesas uzmanības lokā šī ģimene nav bijusi. Tieši tāpat ir šoreiz – bāriņtiesa par šādas ģimenes eksistenci nav zinājusi, taču pēc notikušā bāriņtiesas vadītāja apgalvo – vardarbības tur neesot bijis, jo to apliecinot gan psihologa darbs ar bērniem, kas bijuši kopā ar mirušo mazuli, gan arī “ģimenes pārbaudes aktiņš, kur nevar pateikt, ka ģimene lieto alkoholu.”
Tiesa, Bāriņtiesu likums neparedz aktīvu bāriņtiesu darbību, preventīvi pārbaudot ģimenes. Preventīvais darbs galvenokārt jāveic pašvaldības sociālajiem darbiniekiem, bet bāriņtiesa iesaistās vien tad, kad jau radušās problēmas, piemēram, jālemj, vai bērnam vecāki nerada draudus un varbūt labāk viņu no ģimenes izņemt. Viss ir pareizi, viss pēc likuma, un tomēr – kad notikusi kārtējā nelaime un atkal jāšķiras no kāda bērna, atgriežamies vienā un tajā pašā sākumpunktā – valstī īsti nav sakārtota sistēma un viens no vājākajiem punktiem ir starpinstitucionālā sadarbība, lai ģimenē nepieļautu vardarbību pret bērnu, lai to pamanītu jau pašos asnos, lai to novērstu un vecākiem palīdzētu tikt galā ar dusmām un sadzīves vai attiecību problēmām, ko ļoti bieži uz savas ādas izjūt tieši bērns.
Bāriņtiesai jābūt aktīvākai – tā uzskata Valsts policijas prevencijas biroja priekšnieka vietniece Alla Maceiko. Viņa atgādina, ka agrāk ar likumu bāriņtiesai bijis uzlikts par pienākumu izzināt nelabvēlīgās ģimenes, lai savlaicīgi novērstu bērnu tiesību pārkāpumus. Taču, pērn pieņemot jauno Bāriņtiesu likumu, bāriņtiesām aktīvā izzināšanas funkcija noņemta un pirmo riska pazīmju konstatēšana un darbs ar ģimeni atstāts tikai uz sociālo dienestu pleciem.
To, cik valstī neapzināta ir vardarbība pret bērnu ģimenē, liecina statistikas trūkums. Sociālie darbinieki min vēl kādu problēmu – nereti gadoties tā, ka policija nenovērtē vardarbības draudus – aizbrauc uz izsaukumu, taču, konstatējot, ka tas ir ģimenes konflikts, īpaši tajā nejaucoties un necenšoties sākt pārbaudes. Pie vainas, iespējams, esot biežā kadru mainība policijā, taču tā izmantojot jebkuru iespēju un savus darbiniekus sūtot uz mācībām. Arī tagad tās notiekot, lai tiesībsargi varētu izpildīt Bērnu tiesību aizsardzības likumu, kas paredz – speciālistiem, kas strādā ar bērnu tiesību aizsardzību, jābūt speciālām zināšanām šajā jomā. Varbūt ir policijas vaina – iecirkņa inspektors negrib rosināt lietu, bet bieži arī pati sieviete nevēlas procesu virzīt tālāk, saka – vīrietis vienīgais ģimenē pelna naudu. Arī Sociālo darbinieku biedrības vadītāja Ieva Lāss apstiprina mūžveco patiesību, ka vardarbības upuri ir ļoti pakļauti varmākam gan psiholoģiski, gan materiāli, tāpēc arī vardarbības loks tik grūti pārraujams.
Tieši tāpēc, ka vardarbības loks ir tik stiprs un ciešs, nepieciešama cieša un stipra starpinstitūciju sadarbība, kādas Latvijā ļoti trūkst. Citās valstīs šādas sistēmas jau radītas, un mūsu speciālisti ar tām iepazinušies. Piemēram, Dānijā notiek komandas darbs ar nelabvēlīgajām ģimenēm – ar ģimeni nedarbojas viens sociālais darbinieks, bet komanda: gan skola, sociālie darbinieki, gan policija, gan ārsti un bērnu aizsardzības iestādes. Savukārt Nīderlandē policijā strādā sociālie darbinieki, kas tūlīt pēc tam, kad policija konstatē konfliktus vai nesaskaņas ģimenē, strādā ar to un ziņo saviem kolēģiem, kuri par konkrēto ģimeni ir atbildīgi.
Tā ir tiesa, ka viens pats bērnu un ģimenes lietu ministrs Baštiks nevar izstāvēt klāt katrai ģimenei un nevar atbildēt par visu drošības sistēmu, ja vairākas tās ķēdē iesaistītās institūcijas nav viņa pakļautībā. Tomēr tikai sadarbībā ar kolēģiem valdībā viņš var vienoties par politiskajiem lēmumiem, lai beidzot stiprinātu vājās vietas bērnu aizsardzībā. Pretējā gadījumā varmākām rokas joprojām ir brīvas netraucēti izgāzt savas dusmas pār saviem vai laulāto un partneru bērniem. Kamēr politiski atbildīgās amatpersonas neradīs risinājumu, lai preventīvi pasargātu bērnus, mēs atkal ik palaikam kādu zaudēsim. Un atkal visi kopā brīnīsimies, kā tāda nelaime varēja notikt, jo šī konkrētā ģimene līdz traģēdijai taču atbildīgo institūciju redzeslokā nav bijusi.
***
Saīsināti no politika.lv
