Irita. Savā dzīvē esmu izdarījusi milzīgu kļūdu, kuru ļoti nožēloju, jo tā gandrīz izpostīja manu ģimeni, kuru es ļoti mīlu. Bijām lielā pasākumā uz vairākām dienām.
Irita
Savā dzīvē esmu izdarījusi milzīgu kļūdu, kuru ļoti nožēloju, jo tā gandrīz izpostīja manu ģimeni, kuru es ļoti mīlu.
Bijām lielā pasākumā uz vairākām dienām. Tas bija interesants – sacensības, izklaide. Netrūka arī alkohola – tad katrs jautājums tiek apspriests neskaitāmas reizes, cik ilgi var to klausīties. Aizgājām ar draudzeni uz estrādi, tur ballīte, laba mūzika. Devos atpakaļ, lai beidzot pierunātu uz balli arī savu vīriņu. Viņu sastapu jau pusceļā. Mēs sastrīdējāmies, un es dabūju dzirdēt visu (ne)iespējamo vārdu plūdus, veltītus sev (to dzirdēju ne tikai es). Centos viņu nomierināt, bet vīrs nerimās. Ballēšanās prieks bija pagalam, gāju gulēt.
Otrā rītā vīrs ar mani nerunāja, tikai turpināja “svinēt”. Centos ar viņu sākt sarunu, izrunāties, bet neveiksmīgi. Vakarpusē piedzīvoju kaut ko neaptveramu. Gandrīz visi komandas biedri sēdēja nometnē pie galda, kad, tikko pamodies, pienāca mans vīrs un veltīja man rupjības. Jutos tik pazemota, dubļos iemīcīta, netīra. Biju šokēta, ka vīrietis, kuru mīlu, ir spējīgs tā izturēties.
Mājās centos ar viņu izrunāties, bet neveiksmīgi – dzirdēju tikai vienu atbildi: ja tev kaut kas nepatīk, vari aizvākties…
Atriebjoties par pārdzīvoto, pārgulēju ar citu vīrieti – ģimenes paziņu. Reiz, kad viņu satiku, paziņa piedāvāja parunāties (arī viņš bija šajā pasākumā), man tiešām tad vajadzēja ar kādu izrunāties. Viņš mani aizveda uz klusu vietu, mēs runājām, tad notika tas, ko pēc tam ļoti nožēloju… seksu ārpus ģimenes man nevajadzēja, baudu es no tā neguvu, viņš domāja tikai par sevi, it kā baidīdamies, ka varu pārdomāt. Tas bija briesmīgi, no vienas puse, gribēju atriebties vīram par pazemojumu, no otras puses, jutos slikti par to, ko izdarīju, kaut gan pateicu viņam, ka pēc tā, ko man nācās pārdzīvot, izdarīto nenožēloju. Bet es to nožēloju… ļoti.
Pēc tam sapratu, ka ar savu vieglprātīgo rīcību esmu sevi un savu ģimeni pazemojusi vēl vairāk, jo no ģimenes drauga divdomīgie piedāvājumi kļuva biežāki un bezkaunīgāki.
Manas un vīra attiecības sāka uzlaboties pēc kāda pusgada – varbūt tāpēc, ka mainījām dzīvesvietu un viņš darbu. Nu vairāk laika varējām pavadīt kopā. Jo vairāk attiecības uzlabojās, jo vairāk mani mocīja sirdsapziņa.
Nolēmu, ka man jāatzīstas, tikai kā? Kad? Mīļais, lūdzu piedod, lūdzu, nepamet mani! Es to ļoti nožēloju. Mīlu tevi!
