Iespējams, liela daļa, kas pirms gadiem referendumā balsoja par iestāšanos ES, domā, ka nekad otrreiz to vairs nedarītu.
Iespējams, liela daļa, kas pirms gadiem referendumā balsoja par iestāšanos ES, domā, ka nekad otrreiz to vairs nedarītu. Ja atceramies, amatpersonas solīja daudzus gadus, līdz izlīdzināsies cenas starp “vecajām” un “jaunajām” ES dalībvalstīm. Vajadzēja vien nieka četrus pēc iestāšanās, lai lielākā daļa preču un pakalpojumu, kurus iegādājamies, maksātu “tikpat, cik Eiropā”. Vai pat vairāk. Vietējo tirgotāju īpatnējās biznesa izpratnes dēļ nonācis tiktāl, ka nopirkt lielāku sadzīves tehniku vai sezonas apģērbu kļuvis izdevīgāk, aizbraucot iepirkšanās tūrē uz Rietumeiropu.
Līdz šim varējām teikt, ka vismaz energonesēji, īpaši dabasgāze, pieejama par mazāku maksu nekā tajā pašā Eiropā. Tagad mums “draudzīgais” uzņēmums “Latvijas gāze” sabiedrisko pakalpojumu regulatoram pieprasījis zvērīgu tarifu kāpumu. Ņemot vērā patērētāju kategorijas, no 30 līdz 50 procentiem. Turklāt līdz ar mierinājuma vārdiem, ka nu dzīvosim tāpat kā eiropieši, jo maksāsim par dabasgāzi tikpat, cik viņi. Minēt, ka mūsu algas palikušas joprojām vairumam neeiropeiskas, iespējams, nav vērts.
Grūti patlaban no malas spriest, cik lielā mērā dabasgāzes cenas kāpums ir objektīvs solis, bet cik – vēlme nopelnīt. (Iekšējā balss gan čukst, ka pēdējais arguments ir tuvāk patiesībai.) Ja šodien regulators jauno tarifu apstiprinās, pilnīgi droši var teikt, ka jau pašlaik ikvienai pašvaldībai, kura strādā pie nākamā gada budžeta, tēriņos jāiekļauj ievērojami lielāki izdevumi maznodrošināto pabalstiem. Siltuma tarifi šoziem būs zvērīgi.
