Tiekoties ar «3 x 3» nometņu joku plēsēju Uldi Siliņu.
Tiekoties ar “3 x 3” nometņu joku plēsēju Uldi Siliņu
“Godīgu darbu neesmu strādājis jau astoņpadsmit gadu,” iepazīstoties Zaļeniekos pasaules latviešu ģimeņu nometnē “3 x 3”, stāstīja kāds liela auguma sirmgalvis. Pēc tāda teikuma it kā rodas pamats uztraukties, vai pretī stāvošais vīrs nav policijas meklējamo sarakstā. Patiesībā man bija gods iepazīties ar Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku, dramaturgu, trimdā plaši pazīstamu komiķi Uldi Siliņu, kurš, kā pats saka, ir no Austrālijas, bet visādi citādi normāls. Pirms astoņpadsmit gadiem viņš pēc ilggadīga vadoša darba telekomunikāciju uzņēmumā aizgājis pensijā, un nu ir vairāk laika nodoties tā saucamajām latviešu lietām.
“Nīkšana” ar valodām un dziesmām
Zaļeniekos Uldis Siliņš prezentēja savu grāmatu “Ko nu, Andriev, dzērājam dzērāja valoda”, kurā ir apkopojis divdesmit “3 x 3” nometnēs izdoto avīžu jokiem bagātākās slejas. “Var jau būt – tiem, kas nometnē nav bijuši, nekas sevišķi jocīgs neliksies,” ievadā raksta pats apkopoto “dzeltenās preses pačalojumu” (U.Siliņa apzīmējums) autors. Taču to, kāds grāmatai būs noiets un tālākais mūžs, rādīs nākotne.
Grāmatas nosaukums nāk no latviešu tautas joku pasakas par lielīgo avota ūdeni sadzērušos aunu un vilku. Auns, bārdu izslējis, piesit kāju un sauc: “Ne par vilku nebēdāju!” Vilks no krūmiem: “Ko tu teici?” Auns: “Ko nu, Andriev, dzērājam dzērāja valoda!”
Izlasījis tādu virsrakstu, diez vai kāds skries uz tiesu, ja Uldis Siliņš vai kāds cits avīzes līdzstrādnieks būs uzrakstījis kaut ko drusku pāri strīpai tekstos par guļamistabām, aukstām dušām, alus dzeršanu vai nakts “nīkšanu” (tajā ietilpst gan dziedāšana, gan dziļdomīgas sarunas) pie galdiem, kas, kā pauž autors, ir “3 x 3” kodols.
Viens piedzēries
“Pārskatot avīzi pēc avīzes, ar pārsteigumu un pat zināmu nepatiku konstatēju, ka tik daudz reižu minēta alus dzeršana. Ko par mums domās jaunpienācēji un tie, kas par “3 x 3″ kustību nekā nezina?! Te būs no alus dzērāja mutes jūsu ausī: sešpadsmit gados zinu tikai vienu piedzeršanās gadījumu,” ievadā raksta Uldis Siliņš.
Uz grāmatas prezentāciju Zaļenieku kultūras nama zālē bija sanākuši pāris simtu nometnieku. Uldis Siliņš plēsa jokus, un vakars izdevās.
Drošās receptes
Lūdzu viņam par savu humoru pastāstīt “no ķēķa puses”. Te gan Uldim Siliņam ir viens pamatnosacījums: “Humors ir iedzimta spēja, taču jokus var radīt tikai tas, kurš var pasmieties pats par sevi.”
“Publiku ieinteresēt nav tik viegli. Latvieši ir vairāk noskaņoti uz ciešanām, nevis smiešanos. Cilvēki auksti skatās un it kā teic: “Liec man smieties!” Notiek tāda kā cīņa, kurā tu meties ar kaujas saukli: “Es jums, draņķiem, likšu smieties!” Ja šo cīņu izdodas uzvarēt, ja dabū publiku savā saujā, tad vari runāt visbeidzamākās muļķības – visi smiesies un paši nezinās, par ko! Bet, ja palaidīsi vaļā, jāsāk viss no sākuma. Dažkārt nākas izšķirties. Neviens nesmejas, un tu to labāko materiālu, ko esi taupījis beigām, laid tūlīt. Bet tad ir risks, ka paliksi bez nekā. Ja tevi uz skatuves pazīst, puse cīņas jau izcīnīta. Kultūras dienu raibajos sarīkojumos Sidnejas Latviešu biedrībā, kas ir lielākā ārpus Latvijas, esam divi konferansjē. Tad gatavojies visādām varbūtībām, un ne jau vienmēr tie joki nāk no gaisa. Savukārt reizēm tiešām ir tā, ka nez no kurienes pussekundē izmaini tekstu un pasaki to, kas nemaz nebija domāts,” stāsta Uldis Siliņš.
Aizrunājamies līdz Carnikavas kapiem, kur tagad guļ viņa vecāki. Viņu pārapbedīšana no Austrālijas zemes bijis dārgs prieks. Tā ir, ka traģiskais un komiskais atrodas cieši līdzās.
***
Uldis Siliņš
Dzimis 1930. gadā Carnikavā
Dzīvo Sidnejā, Austrālijas trimdas latviešu sabiedriskais darbinieks, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks
Dramaturgs, izdevis īsuzvedumu un lugu krājumus: “Letiņi nezudīs”, “Tendenciozs negatīvisms”, “Kad(e) pārnāksi, bāleliņ”, bērnu lugas “Ganu zēns un jods”, “Karalis un Gardēdis”, vēstures grāmatas “Latvija likteņgaitās”, “Mēs eam carnikavieši” un citus literārus darbus. Spēlējis ap piecdesmit lugās. “3 X 3” nometņu divdesmitkārtējs dalībnieks
Precējies ar Ilzi Viļumu, dzimtā trīs bērni un pieci mazbērni
***
No 2007. gada vasarā Alsviķos izdotās “3×3” avīzes sestdienas pielikuma “Stiķene”
“No 1945. līdz 1950. gadam mēs, tā saucamie “dīpīši” (displaced persons – pārvietotās personas – angļu val.), visi dzīvojām nometnēs, no kurām Eslingena Vācijā bija pati lielākā.
Leģenda stāsta, ka vācu okupācijas laikā Rīgā kāds uzņēmīgs spekulants ievedis pilsētā pie saitītes cūku. Viņš apgalvojis šucmaņiem (policistiem), ka tas ir suns. Tā jau ir augstākā pilotāža, mums, mirstīgajiem, nesasniedzama. Bet arī Eslingenas nometnē notika lietas, par kurām dziedātu trubadūri, ja vien būtu zinājuši. Pa nometnes vārtiem spekulanti ieved mašīnā beigtu cūku. Desmit minūtes vēlāk ierodas vācu policija un tūlīt dodas uz īsto māju lopiņam pakaļ. Acīm redzama nodevība. Un, raugi, vācieši pārmeklē māju – bēniņus, pagrabstāvu, pagultes, skapjus – , bet barokļa nav! Gribat zināt, kur tas cūklops bija? Labi, es jums pateikšu. Cūka brunčos, lakatiņu galvā sēdēja sieviešu mazmājiņā uz poda! Kungi, noņemiet cepures, un, dāmas, pataisiet kniksi! Apbrīnojami, ko latviešu smadzenes var izdomāt, ja vien tām rod izdevību.”
***
No 2008. gadā izdotās “3×3” avīzes “Zaļenieks”
“Tīne lasa mātei ziņu, ka iespējams lidot ar helikopteru par 25 latiem no personas. Jautājošs skatiens uz mātes pusi. Māte: “Aizmirsti!” Saruna ex est! (Saruna beigusies! – latīņu val.)”
“Kāds jauneklis grib uzmēģināt Zemgales sētā bruņu kreklu. Viņam prasa, vai viņš varētu ar tādu kreklu uzkāpt zirgā. “O, jā, tikai zirgam jānometas ceļos!”
***
Viedoklis
Lolita Lūse, pieckārtēja “3 x 3” nometņu avīžu darbiniece, žurnāliste: Man prātā ir pavisam citāds Uldis Siliņš. 2003.gadā Apguldes “3 x 3” nometnē viņš man stāstīja par savu aizceļošanu no Latvijas 14 gadu vecumā, lidojumu pāri savai zemei
1978. gadā bez iespējas nolaisties un spert soli uz tās, kā arī par pirmo atgriešanos mājās 1984. gadā. Tolaik pārsteigumā atskārtu: “Cik gan maz mēs viens par otru zinām! Ja kāds plēš jokus, domājam, ka viņam tie vien prātā. Bet varbūt aiz ironijas, skaļas balss un vētrainu smieklu garozas slēpjas kas pavisam cits…” Tādēļ man tuvāks ir tas Uldis, kas sirmu galvu un dzidrām asarām acīs stāstīja par savu zemi, kuru nojauta vien pa lidmašīnas logu. Uldis, kas mazliet nolaistiem pleciem dzied par bāleliņu, kas svešos karos jāj un aicina māsiņu meklēt sevim citu zemes arājiņ”, ja viņš kritīs karā salūzušu zobentiņ.
