Par gaumi nestrīdas. Tā ir aksioma. Nevienam cilvēkam nevar norādīt, kas jāskatās, jālasa vai jāklausās. Katrs to izvēlamies pēc savas gaumes – arī kurus pasākumus un koncertus apmeklēt vai ne.
Par gaumi nestrīdas. Tā ir aksioma. Nevienam cilvēkam nevar norādīt, kas jāskatās, jālasa vai jāklausās. Katrs to izvēlamies pēc savas gaumes – arī kurus pasākumus un koncertus apmeklēt vai ne. Ja ārsts Valdis Zatlers pagodina lielas kaimiņvalsts Latvijā rīkotu muzikālu pasākumu, tā ir viņa gaumes lieta. Ja to dara Valsts prezidents Valdis Zatlers, viņš dod vārdos nepasacītu diplomātisku signālu, ka sveic attiecīgo sarīkojumu un ir laipns namatēvs. Prezidents ir kopā ar daļu savas valsts pilsoņu, kam šāda mūzika tuva. Un tas nav nekas slikts vai nosodāms. Savukārt rīkotāji izturas ar cieņu pret zemi, kurā atrodas. Ir pat veselīgi, ka ciemiņi pajokojas par mums – tas ļauj paskatīties uz sevi no malas.
Disonanse šoreiz radās brīdī, kad festivāla “Jaunais vilnis” viesi, aizrāvušies jociņu plēšanā, ķērās pie valsts simbola himnas, kuru, starp citu, aizsargā speciāls likums. Šoreiz Valsts prezidents neatradās skatītāju zālē, toties pēc klaja necieņas akta pret valsts simbolu pieņemšanā sveica pasākuma organizatorus. Šādi viņš deva vārdos nepasacītu signālu – mīļā miera labad pacietīsim visu. Pat klajas ņirgas.
Tad nav jābrīnās, ka citas lielvalsts tūristi uzskata par goda lietu atviegloties pie ne mazāk nozīmīga mūsu simbola – Brīvības pieminekļa. Turklāt vēl pirms tam saderēt, kuram izdosies “krāšņāk”.
No sīkumiem veidojas lielais. No vienas reizes, kad norijam krupi, līdz bezgalīgai tā rīšanai. Tas grauj valsts tēlu un ir neverbāls signāls pasaulei, ka necienām sevi, savus simbolus.
