Sākusi 90. gados darboties ar bērniem invalīdiem, Aija Kļaviņa mērķtiecīgi krājusi zināšanas šajā jomā.
Sākusi 90. gados darboties ar bērniem invalīdiem, Aija Kļaviņa mērķtiecīgi krājusi zināšanas šajā jomā
“Tā bijusi kā sniega bumba,” sarunā atskatoties uz notikumiem, kas veidojuši viņas karjeru izglītībā un darbā, saka Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas asociētā profesore, Latvijas Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācijas prezidente, šogad par rīdzinieci kļuvusī, bet joprojām ar Jelgavas invalīdu sporta un rehabilitācijas klubu “Cerība” un bērnudārzu “Rotaļa” cieši saistītā Aija Kļaviņa.
Ja tā, tad vienā no pēdējām šās bumbas kārtām “ievēlušies” trīs doktorantūras studijās ASV Virdžīnijas universitātē aizvadītie gadi, pēc kuriem viņa atgriezusies Latvijā ar augstāko zinātnisko grādu izglītībā. Konkrētāk – sporta izglītībā, un vēl precīzāk – pielāgotā sporta izglītībā. Aijas disertācijas tēma – kā apmācīt skolu veselos audzēkņus, lai viņi varētu palīdzēt sporta stundās saviem vienaudžiem ar problēmām.
Bērniem nav saskarsmes grūtību
“Mācīju septiņus astoņus gadus veciem bērniem, kā sporta stundās palīdzēt klasesbiedram ar smagu invaliditāti. Iepriekš jau bijuši līdzīgi pētījumi par vieglas un vidējas invaliditātes gadījumiem. Sākumā manis pieteikto tēmu mācībspēki uztvēra ar zināmu skepsi, taču pētījuma rezultāts izrādījās pārsteidzošs.” Aija pirmām kārtām uzsver pašu mazo palīgu vēlmi un ieinteresētību procesā un otrām kārtām – rezultātu, kad nevis bērna invalīda pieaugušais asistents, bet tieši klasesbiedrs kļūst par sava veida katalizatoru un mudinātāju uz panākumiem.
Kopš 1975. gada ASV ir spēkā likums, kas nosaka – visiem bērniem jāmācās vienotā vidē. Ikdienā audzēkņi ar attīstības problēmām zinības apgūst speciālās klasēs, bet sporta stundās darbojas kopā ar veselajiem vienaudžiem. “Sportā jau vispār ir lielāka sociālā saskarsme,” Aija akcentē nu jau arī Latvijā pieņemto atziņu, ka sports veicina ne vien bērna fizisko, bet arī garīgo attīstību un iekļaušanos sabiedrībā.
Disertācijas tēmā veiktajam pētījumam nācies gādāt visdažādākās atļaujas – no universitātes ētikas komisijas, skolu valdes, attiecīgās mācību iestādes direktora, sporta pedagoga, visbeidzot – no iesaistīto bērnu vecākiem un pašiem bērniem.
“Septiņus astoņus gadus vecie bērni ir zinātkāri, atvērti un draudzīgi. Kad klasē izstāstīju, ko viņiem gribētu mācīt, pieteicās ļoti daudzi. Kopā ar skolotāju izvēlējāmies piemērotākos, tad runāju ar viņu vecākiem,” Aija stāsta, ka arī ar pieaugušajiem atsaucības problēmu nav bijis, vien noslēgtajos līgumos stingri noteikts, ka pētījuma gaitā uzfilmētais materiāls izmantojams tikai konkrētajam mērķim.
Disertācijas pētījuma laikā nodarbībās ar bērniem tapis filmēts materiāls aptuveni 70 stundu garumā, ko pēc tam doktorante cītīgi studējusi un analizējusi, lai izstrādātu metodiku sporta pedagogiem: kā soli pa solim iesaistīt veselo bērnu sadarbībā ar to, kuram ir grūtības; kā palīdzēt, bet nedarīt viņa vietā.
“Ne jau pedagogam vienam ir jārisina šīs problēmas,” Aija idejas realizācijai saskata vietu arī Latvijas skolās. Visu, ko pati guvusi studijās un praksē ar bērniem invalīdiem, viņa atklāj saviem studentiem Sporta pedagoģijas akadēmijā.
“Tas ir mans sirdsdarbs”
Tā Aija saka par Jelgavas bērnudārzu “Rotaļa”, kur, strādājot par fizioterapeiti, realizēts ne mazums ar bērnu invalīdu integrāciju saistītu projektu. Kopā ar iestādes personālu un vecākiem viņa priecājusies par problēmbērniem atvērtajām grupiņām, par peldbaseina pielāgošanu viņu vajadzībām, par noorganizēto konsultatīvo atbalstu vecākiem, kuru bērni nevar iet dārziņā. Salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, tagad gan lielākā darbdienas daļa paies galvaspilsētā un vairāk laika prasīs arī ģimene – pirms sešarpus mēnešiem Aijai un Leo pievienojies dēliņš Andris. “Varbūt ikdienā vairs uz Jelgavu nepaspēšu, bet projektu līmenī – noteikti iesaistīšos,” viņa bilst itin pārliecinoši.
Lai gan – tūlīt arī atklāj, ka ar 24 stundām diennaktī ir par maz. Savu laiku prasa Bērnu un jauniešu invalīdu sporta federācija (tagad gan daudzas dokumentu lietas varot kārtot internetā, bet organizatoriskajās palīgs ir mamma – ilggadēja kluba “Cerība” vadītāja). Pamazām jāsāk gatavoties starptautiskajai konferencei, ko rīko Eiropas asociācija pielāgotās sporta aktivitātēs, – tās valdē darbojas arī Aija. Nupat ir pavēries ceļš viņas idejai par mācībām skolotājiem, kuri ieguvuši izglītību laikā, kad bērnus invalīdus no sporta stundām vienkārši atbrīvoja. Šonedēļ reģistrēts mācību centrs “Asports”, kas izstrādās Izglītības un zinātnes ministrijas akreditētas programmas un piedāvās kursus pedagogiem pielāgotā sporta izglītības jomā.
Ziemā Aiju uz lekcijām gaidīs studenti arī Lēvenes universitātē Beļģijā, kur viņa ieguva maģistra grādu. Starp citu, pēc latvietes iniciatīvas Beļģijas un Virdžīnijas universitātes nodibinājušas partnerības kontaktus pielāgotā sporta studiju programmās.
