Harmonija un miers valda «gaismas» dueta koncertā Sv. Annas katedrālē.
Ar ērģelnieci Līgu Vilmani tikāmies arī agrāk, bet kā klavesīnisti, šķiet, iepazinām pirmoreiz. 26. jūlijā Sv.Annas baznīcā notika dueta «La Lumague» (no franču valodas – gaisma) koncerts ar poļu flautistes Kataržinas Mariannas Vorekas un L.Vilmanes (klavesīns, ērģeles) piedalīšanos.Skaistums ne tikai mūzikāŠķirot koncerta mūzikas grāmatas lapas, pārsteidz vienotība, sakārtotība, harmonija un miers. Jau renesanses laikmetā izpildītāji vienlīdz labi spēlēja kā ērģeles, tā klavesīnu. Šķiet, L.Vilmane ar šo domu būs sakārusies studiju laikā pie dažādiem pedagogiem, varbūt visvairāk pie Hansa Ulas Eriksona, kurš pazīstams arī Latvijā. Uzmanība pret skaņu, ieklausīšanās tajā un arī klausītāju vēlmēs raksturo ansambļa «La Lumague» dalībnieces. Skaistums valdīja ne tikai mūzikā. Fotokadros abas koncertantes ik pa brīdim centās iemūžināt šīs mākslas nozares pārstāvji.Flautas un klavesīna gleznojumiMūzikas grāmatā divas lappuses tika atvēlētas renesansei, tad neliels ieskats barokā, bet noslēdzošajās lappusēs – mūsdienas. Pasākuma norisi nosacīti varēja sadalīt divās daļās – spēle altāra daļā un spēle pie ērģelēm. Dzidri gleznaina vijās Karla Filipa Emanuela Baha sonāte flautai un klavesīnam. Jau pirmās daļas sākumā impulsu deva L.Vilmanes motoriski smalkais klavesīna režģis, kam ilgu laika posmu pretstats bija flautas kantilēnais plūdums. Otrā daļa pārsteidza ar smalki izteiktu liriku atturīgi cēlā flautas un klavesīna vienībā. Savukārt trešās daļas temps laikam bija par strauju, tāpēc abām ansambļa dalībniecēm gadījās daži negludumi, kas gan kopējo iespaidu nemazināja. Vienoti, delikāti, iezīmējot daļu kontrastus, raisījās Georga Frīdriha Hendeļa otrā svīta klavesīnam. Žēl, ka viena manuāļa klavesīns liedza daudzveidīgas reģistrācijas iespējas, jo L.Vilmani pazīstam kā teicamu reģistrācijas meistari, kam apstiprinājumu guvām koncerta tālākajā gaitā, klausoties viņas ērģeļspēli. Bet klausoties L.Vilmani spēlējam klavesīnu, liekas – tā taču bijis vienmēr. Tik dabiska un viengabalaina, līdzena un plūstoša! Franču flautista Mišela Blaveta sonāte «La Lumague» bija pirmais opuss, ar kuru koncertdarbību sāka K.M.Voreka un L.Vilmane. Šoreiz skanēja daļas no šīs sonātes, no kurām atmiņā spilgti palikusi melanholiskā siciliāna. Jā, piesitiens tai, manuprāt, bija arī K.F.E.Baha sonātes lēnajā daļā. No klavesīna pie ērģelēmŠķirot renesanses un baroka mūzikas lappuses, mirkli apstājamies, lai ieklausītos Sv.Annas baznīcas mācītāja Tāļa Rēdmaņa viedajos vārdos. Berta Matena Fantāziju ērģelēm «Von Gott will nich lassen» izjūtam atkārtoti. Jā, ērģelniece to iemīļojusi un uzskatījusi par nepieciešamu ļaut veldzēties šīs kompozīcijas skaņurakstā. Krāsaini spožs tematisms (kāda tēma arhaiska, it kā tuva senlatviešu dancim), fantastiski kontrasti un spēcīga dramaturģiskā attīstība. Saikne ar mūsdienām caur seno nīderlandiešu polifonijas skolu, kuras gaisotnē studijas aizrit kā Līgai, tā Kataržinai. Izcils, elegants, pārliecinošs nīderlandieša B.Matera Fantāzijas lasījums L.Vilmanes sniegumā. Dzīves pēdējie gadi Nīderlandē aizritējuši arī mūsdienu šveiciešu komponistam Frankam Martinam. «Sonata da Chiesa» (baznīcas sonāte) – žanrs, kas pirmoreiz mūzikas vēsturē parādījās jau baroka laikmetā. Noslēpumains, maģisks skaņdarbs flautai un ērģelēm ar neapšaubāmu enerģiju, dažādu tautu folkloru un laikmetīgās franču mūzikas iezīmēm. Iespaidīgs skaņu audums ar vairākiem spožiem flautas soloposmiem (flautas skanējums te bija krāsaināks, piesātinātāks nekā baznīcas altārdaļā) un ideālu ērģeļu līdzspēli. Gaidot ansambļa nākamo uzstāšanos, vēlētos dzirdēt arī kādu latviešu mūzikas lappusi, kas tā iederētos Eiropas muzikālajās noskaņās.
